Latviešu aktrise Berlīnē (4)

“Tas ir stāsts par vainas apziņu un par to, ka ļaušanās savām kaislībām un mīlestībai gandrīz vienmēr nes līdzi lielas sāpes, tā ir kā vētra, kas aiz sevis atstāj salauztus kokus,” filmu raksturo liktenīgās sievietes tēla atveidotāja Dailes teātra aktrise Aija Dzērve, kurai kopā ar Egilu Dombrovski tika uzticētas galvenās lomas.

Aiju raksturo viņas brīnišķīgā balss, kas skan kā zvaniņš, un dedzība, ar kādu viņa stāsta par savu pēdējo kino piedzīvojumu – piedalīšanos Berlīnes kinofestivālā, prezentējot filmu Krišana.

Kādi bija lielākie pārsteigumi un ieguvumi, piedaloties starptautiskā kinoprojektā? Tas bija liels pārsteigums, kad Freds Kellemans man piedāvāja piedalīties savā filmā. Operatorei Baibai Lagzdiņai tas bija diplomdarbs, un abi šie cilvēki tik ļoti aizrautīgi stāstīja par filmas ieceri, ka es piekritu. Filmā atveidoju liktenīgo sievieti, un mans tēls bija ļoti dabisks, sievišķīgs, nebija grūti tajā iejusties. Stāsta sākums ir klasisks: sieviete stāv uz tilta un grasās izdarīt pašnāvību. Garām iet kāds cilvēks, bet tas nemēģina viņu aizturēt. Latvijā, starp citu, tā būtu normāla parādība.

Manuprāt, Latvija ārzemju režisoram ir visai eksotiska vide, jo tad, kad es aizbraucu uz Berlīni, redzēju, cik tur viss ir aizbūvēts un civilizēts, pat koku tur mazāk nekā Rīgā. Latvija ir īpaša vieta arī ar to, ka šeit sajaukušās divas tautības, režisors to ir izmantojis filmā.

Krišana ir īsts mākslas kino. Filma ir lēna, tajā daudz kadru ir veltīts atmosfēras radīšanai. Skatītājs var sajust, izbaudīt to, kas notiek, piemēram, kad kafejnīcā ienāk galvenais varonis, šķiet, skatoties filmu, var sajust smaržu, kas tur valda.

Kāda bija sadarbība ar filmas režisoru Fredu Kellemanu?

Režisors, kā es vēlāk noskaidroju, ir viens no Vācijas alternatīvā kino vadošajiem cilvēkiem. Viņam ir pašam sava kinostudija. Tā kā Freds Kellemans ir ceturtdaļu krievs, ceturtdaļu ungārs un ceturtdaļu vācietis, viņam ir ļoti mīļa katras tautības savdabīgā izpausme. Filmā Krišana krievs sarunājas ar latvieti, turklāt katrs savā valodā, un pa vidu skan ungāru mūzika. Tas bija interesanti filmas pirmizrādē: es sēžu Berlīnes kinoteātrī un saprotu filmas valodu, bet apkārt esošie vācieši lasa angļu subtitrus. Domāju, ka noteikti vēl sadarbošos ar šo režisoru.

Kā šī filma tika novērtēta Vācijas kritiķu vidū?

To skatījās viens no lielākajiem vācu kinokritiķiem un patiesībā filmu novērtēja ļoti labi, skatītāju atsaucība bija milzīga. Filma jau piedalījusies Roterdamas un Berlīnes kinofestivālos, un zinu, ka piedalīsies kino festivālos Korejā un Izraēlā.

Pastāstiet par savu pirmo pieredzi kino jomā Jāņa Streiča filmā "Naktssargs un veļas mazgātāja"!

Tā bija dāvana no Streiča, viņš mani paņēma šai lomai, kad tikko biju beigusi Kultūras akadēmiju. Pirmās filmēšanas dienas bija manas ugunskristības kino.

Pauls Putniņš šo lugu uzrakstīja septiņdesmitajos gados, un attiecības filmā ir savādākas nekā mūsdienās, ir tāds pārspīlēts sentiments. Lai arī esmu liriskais tips, reizēm man bija ļoti grūti lietot šos pamazināmos vārdiņus, mīļotā un mīļotais.

Streičs pret saviem aktieriem varēja būt ļoti dažāds. Kad viņš aizrāvās ar savu māksliniecisko vīziju un kļuva ļoti ekspresīvs, daži aktieri sūdzējās, ka viņiem nepamatoti pārmet un rāj, bet man tas likās... es sapratu, ka strādāju kopā ar ģēniju, kuru varbūt otrreiz mūžā nesatikšu.

Vai aktierim, kurš ir pieradis spēlēt uz skatuves, ir daudz jāmācās no jauna, lai kļūtu par labu kino aktieri?

Noteikti! Teātrī ir jādomā, cik ekspresīvi jūtas, un vārdi ir jāraida skatītāju zālē, lai aizsniegtu pēdējo rindu. Savukārt kino ļoti svarīga ir iekšējā darbība, jābūt ļoti koncentrētam uz konkrēto sajūtu un domu. Katram žestam ir liela nozīme. Kultūras akadēmijā mūsu kursu vispār nesagatavoja kā kino aktierus. Kaut gan ir jau tādi kino tīrradņi, kuriem nekas nav jāmāca, piemēram, Kaupers vai Bjorka, kuri pirms tam nebija ar kino saistīti. Tomēr viennozīmīgi lielāku baudu un prieku man sagādā spēlēšana uz skatuves. Man ir jautājuši, vai neapnīk spēlēt vienu un to pašu izrādi daudz reižu, bet bieži ir gluži otrādi – loma kā labs vīns ar laiku nobriest un izrāde iegūst pilnasinīgu emocionālo vērtību, starp partneriem veidojas kaut kas maģisks un liekas, ka tas, kas notiek uz skatuves, ir spēcīgāks un vērtīgāks par to, kas notiek dzīvē.

Jūs esat spēlējusi lielas un smagas lomas, piemēram, Ofēliju Dž. Dž. Džilindžera iestudētajā Hamletā. Kā aktiera profesija ietekmē viņa personību?

Aktieris dzīvē noteikti ir pastiprināti emocionāls, viņa jūtība ir kā uzasināts zīmuļa gals. Ja neiemācās skatīties uz lietām ar vēsu, atsvešinātu prātu, tad var palikt vadāms kā lelle. Lomas noteikti atstāj pēdas aktiera raksturā, jo tās ir mūsu emocijas, mūsu jūtas, ko mēs ieliekam tēlā. Teātris ir nežēlīga vide. Visbīstamāk ir atrasties tajā zonā, kad šķiet, ka tu esi lielisks aktieris, tev viss izdodas un nekas vairs nav jāpilnveido.