1973. gadā Goskino un PSRS Rakstnieku savienības konkursā par strādnieku tēmu prēmiju saņem Aleksandra Gorohova scenārijs Zaboti každovo. Darbība notiek kādā Pievolgas pilsētiņā, lai gan Gorohovs dzimis Rīgā, Maskavas forštatē.

Scenārijs nonāk Rīgas kinostudijā, kur tolaik pēc spožajiem Nāves ēnā un Pūt, vējiņi! panākumiem par režijas līderi tiek uzskatīts Gunārs Piesis, tāpēc viņam ir priekšroka scenāriju izvēlē. Nākamais līderu rindā ir jaunais un daudzsološais Jānis Streičs, kuram scenārijs ļoti patīk, un viņš aiz studijas direktora kabineta durvīm tur īkšķi, lai Piesis to negribētu filmēt. Tā arī notiek, scenāriju atdod Streičam, bet, kad jāķeras pie darba, režisors pēkšņi vairs nesaprot, kas viņam tur tā paticis – laba literatūra, bet filmēšanai diezgan nepiemērota. 1974. gada 12. septembrī sākas režisora scenārija izstrādāšana, bet oktobrī Streičam aiz pārdzīvojumiem saasinās kuņģa čūla un viņš liekas slimnīcā, filmu palaiž konservācijā.

"Jāni, kad mani filmēsi?"

Decembrī sākas darbs pie scenārija, un Ciekurs no sievasmātes brāļa pārvēršas par jaunības draugu ar cerībām uz apprecēšanos – šāda situācija esot gadījusies Streiča brāļa sievasmātei. Savukārt operators Miks Zvirbulis pazinis pensionētu skolotāju, kura reizēm no loga lējusi ūdeni uz pārīšiem pagalmā, un ar šo detaļu tiek papildināts Andersona madāmas tēls. No īstās dzīves nāk arī komunālā dzīvokļa iemītnieks ar piena pudelēm – tas ir paša režisora kaimiņš svarcēlājs Kārlis Pumpuriņš, kurš satiekoties vienmēr jautājis: "Jāni, nu kad tu mani filmēsi?"

Scenārijā Lasmaņiem ir viens dēls Ēriks, bet dzīve atkal ievieš korekcijas. Jānis Streičs Jaungada eglītē VEF Kultūras pilī ierauga divus atraktīvus brālīšus – četrgadīgo Jāni un divgadīgo Valdi Liepiņus, tāpēc drīz režisors raksta iesniegumu kinostudijas direktoram Heinriham Lepeško – sagatavošanas periodā esot radušās izmaiņas tēlotāju sastāvā, "nācām pie slēdziena, ka divi puikas Arvīdu padara daudz simpātiskāku, kā arī lielā mērā atvieglotu filmēšanas procesu". Streičs lūdz atļaut paredzēt tāmē epizodisko lomu tēlotājus, un lomu saraksts ar Streičam raksturīgo humoru parādās scenārija priekšlapās: "veselīgais remontnieku kolektīvs, mūsu gaišās nākotnes cēlāji, bēru procesijas un dažas oficiālas personas". Starp citu, Arvīda halturēšanu kapos arī izdomāja režisors – scenārijā varonis naudu pelnīja, kraudams vagonos arbūzus, bet Streičs pats jaunībā vectēva māsas Annas bērēs Miķeļa kapos piedzīvojis naudas likšanu uz kapraču lāpstas.

Cik tur trūka!

1975. gada februārī grupa Mākslas padomei iesniedz aktierprovju programmiņu, bērnu lomās piedāvājot brāļus Liepiņus, "kas nav radinieki ne Harijam Liepiņam, ne Līgai Liepiņai, ne brāļiem Edgaram un Pēterim Liepiņiem, ne Ņinai Ņeznamovai-Liepiņai, ne arī mūsu filmas direktorei Lilijai Liepiņai".

Jau iepriekš spriests, ka visgrūtāk būs atrast galvenā varoņa lomas tēlotāju, un te nu režisoram gadās necerēta veiksme. Aktieru asistente Ilze Līce labi zināja Streiča gaumi, tāpēc bez saskaņošanas uzaicināja uz provēm Jāni Paukštello. Streičs pat bija dusmīgs, ka jātērē laiks ar neplānotu aktieri – viņš gribēja mēģināt Ivaru Kalniņu, Egonu Maisaku vai Jāni Lenēviču. Abi ar operatoru nospriež, ka uz vieglu roku pamēģinās Paukštello kopā ar Gaļinu Maculēviču no Jaunatnes teātra, bet jau pirmajā mēģinājumā Streičam gluži vai šermuļi pārskrējuši – cik tur trūka, un viņš būtu palaidis garām šo izcilo atradumu! Tāpat Līces ieteikts atradums ir Krievu drāmas aktieris Aleksejs Mihailovs Ciekura lomā, viņa balsi ierunāja Uldis Pūcītis. Streičam patīk filmā salaist kopā aktierus ar dažādām aktierskolām, tāpēc arī madam Andersones lomai mēģina krievu aktrisi Aleksandru Aleksandrovu. Tomēr galu galā šī izrādās brīnišķīga teātra karalienes, Streiča kopš bērnības dievinātās Lilitas Bērziņas atgriešanās uz ekrāna; viņas teatralitāti, no kuras tā baidījās citi kinorežisori, Streičs pārvērš par efektu.

Problēmas sākumā ir ar Čakāna tēlu, kurš labu laiku nav skaidrs arī pašam režisoram. Provēs lomu mēģina Valentīns Skulme, bet tas ir vienīgais aktieris, kuru Mākslas padome neapstiprina. Drīz gleznotājs Leonīds Mauriņš Streičam iesaka iepazīties ar Mazsalacas koktēlnieku Valteru Hirti, viņa kokā grieztie velni kļūst par filmas varoņiem, scenārijā Streičs iepludina arī Hirtes teicienus un dzīves filozofiju, bet lomai izvēlas aktieri Mihailu Hižņakovu. Filmēšana dekorācijā jau sākusies, bet aktieris pēkšņi paziņo, ka atsakās no lomas, ja viņam nepalielinās honorāru. Šajā saspringtajā situācijā paviljonā ieklīst Ēvalds Valters un saka – sveiki, puikiņas, kā iet? Miks Zvirbulis iečukst režisoram ausī – paklau, viņš taču izskatās tieši tāds pats kā tie velni! Tiesa, vispirms bija jānoskaidro delikāts jautājums – vai aktieris atļausies gulties zārkā (Mikam Zvirbulim jau bija nepatīkamas atmiņas par filmu Klāvs – Mārtiņa dēls, kur Velta Līne kategoriski atteicās to darīt un zārkam tika atrasta īpaša dublante). Valters teicis: "Vai dieviņ, cik tik vajag!" Filmēšanas laikā aktieris zārkā piecēlies sēdus un aicinājis visus kopā nofotografēties, sakot: "Kad es pēc daudziem gadiem pa īstam gulēšu zārkā, sanāciet atkal visi man apkārt un nofotografējieties. Un salīdziniet, kādi esat tagad un kādi būsiet tad!"

Netīras, cauras zeķbikses

Filmēšanas periodā Jānis Streičs šokē uzņemšanas grupu, pirmoreiz kinostudijas vēsturē pieprasot nevis smuku un gaumīgu vidi, bet visu "kā dzīvē", pat netīras un cauras zeķbikses mazajiem puišeļiem. Tāpat režisors lika Ciekura palmas skaisto kasti aptīt ar bezgaumīgu papīru un neļāva grimētājai pēc katra dubla piekrāsot aktrisei uzacis – strīdā, kad "dzīve jūk ārā", esot tikai dabiski, ja sieva nedomā par to, cik rūpīgs šobrīd viņas grims.

Sievasmātes līgavaiņa Ciekura lepno māju filmēja Valmierā, bet ar remontbrigādes darbu saistītās epizodes uzņēma Daugavpilī, un vietējais laikraksts Avangards stāsta, ka Jānim Paukštello uz filmēšanas laiku piekomandēts darbaudzinātājs – montētāju brigadieris Jevgeņijs Ivanovs, kurš māca aktierim rīkoties ar gāzmetināšanas degli.

4. augustā uzņemto materiālu skatās Mākslas padome, un visi ir sajūsmā, Viktors Lorencs saka: "Paldies Dievam, varam teikt, ka mums nu ir viens labs režisors!" Dīvainā kārtā parasti ļoti tālredzīgais direktors Lepeško filmas kvalitātes nesaskata: "Starp filmām pirmrindniekiem šis darbs neiekļūs, Vissavienības vērtējumu sarakstā būs pelēka filma." Lepeško lielākais pārmetums – te trūkstot nopietnības, bet Aleksandrs Leimanis protestē: "Streiča ironija ir liels pluss, tas ir tas, kas režisoram jāattīsta arī nākotnē!" Kā tagad zinām, Streičs sava skolotāja padomam paklausīja.

Filmas nodošanas raitajā ceļā nepatīkamu brīdi sagādā tikai modrais un bailīgais Latvijas kinokomitejas priekšnieka vietnieks Visvaldis Albīns. Filma jau ieskaņota, un pagrabā Arvīds ar Čakānu dzied Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī..., šo pašu dziesmu simboliski spēlē kapos pie Čakāna zārka. Komponists Raimonds Pauls režisoram esot teicis: "Jāni, neko labāku es tev neuzrakstīšu, tici man! Un šitā skata dēļ vien mana mamma filmu skatīsies divpadsmit reizes!" Bet Albīns zvana uz Centrālkomiteju – kā tā var, tuvojas partijas 25. kongress, bet te viens sarkanais strēlnieks dzīvo applūdušā pagrabā un dzied, ka dzīvīte daudz solīja, maz tomēr deva! Nācās no gatavas filmas šos skatus ņemt ārā un pagraba dekorācijā filmēt citu dziesmu – Mežā būdiņu tev celšu..., bet kapu epizodei Pauls rakstīja jaunu mūziku.

Maskavā filma tika slavēta, tikai kāds ordeņots vīriņš esot uzstājies ar aizrādījumiem – zārkā gulošais Čakāns izsaucot nevajadzīgas asociācijas... Pēc ilgas domāšanas Streičs saprata – Valtera biezās uzacis stipri atgādina tā laika partijas ģenerālsekretāru Leonīdu Brežņevu...

Teicamu kvalitāti!

Pirmais filmas masu seanss 1976. gada aprīļa sākumā notiek tās uzņemšanas vietā – Daugavpilī, tūlīt sākas arī regulāri seansi piecos Rīgas kinoteātros, un filmu arī skatītāji uzreiz atzīst par aktuālu, savlaicīgu un realitātei tuvu. Daži gan kritizē, ka pārāk daudz esot Raimonda Paula mūzikas, tomēr arī tā ir realitāte – Pauls tobrīd ir megapopulārs un regulārs Mikrofona aptauju laureāts: "pa logiem, caur sienām un griestiem, no stereofoniskiem atskaņotājiem, pa radio un televīziju neatvairāmi plūda iekšā Pauls".

Protams, dažs kritiķis spēj filmai piekabināt arī pareizos kritērijus: "Filma tieši sasaucas ar jaunās, desmitās piecgades lozungu – teicamu kvalitāti! –, kas nav īstenojams bez apzinīgas strādnieku attieksmes pret darbu." Tāpēc to demonstrē Vissavienības IV strādnieku šķiras dzīvei un darbam veltīto filmu skatē Čeļabinskā 1977. gadā, tur filma saņem speciālbalvu. Gadu agrāk Mans draugs – nenopietns cilvēks piedalās Vissavienības IX kinofestivālā Frunzē, un Jānis Streičs par šo un iepriekšējām filmām saņem LPSR komjaunatnes prēmiju. Bet M. Baškere laikrakstā Literatūra un Māksla 1976. gada 10. aprīlī pravietiski raksta: "J. Streičam šī ir neapšaubāmi labākā filma. Būtu teicami, ja ar katru nākamo darbu viņa meistarība pilnīgotos.