Taču tikai Latvijā šai mūzikai ir visvairāk potenciālo pircēju. Un tomēr pēdējos gados latviešu mūzikas pārdošanas apjoms strauji samazinās, mūzikas ierakstu bizness nīkuļo un strādā izdzīvošanas režīmā, arī vairāki iecienīti mūzikas ierakstu veikali Rīgas centrā ir pazuduši. Par to, kas notiek ar Latvijas mūzikas ierakstu biznesu, stāsta trīs mūzikas ierakstu firmu direktori — Rimants Liepiņš (Platforma Records), Jānis Gailītis (Gailītis G) un Elita Mīlgrāve (Mikrofona ieraksti), kas ir arī Latvijas Mūzikas producentu apvienības (LaMPA) valdes priekšsēdētāja.

Kas traucē Latvijā attīstīties mūzikas ierakstu biznesam?

Rimants Liepiņš: Pirmkārt, tas, ka jauniešiem mūzika vairs nav prioritāte. Otrkārt, jauno tehnoloģiju attīstība, kas mūziku padara daudz pieejamāku. Ar globālā tīmekļa starpniecību mūziku var klausīties par brīvu. Atklāti sakot, mūzikas industrija šo mirkli "nogulēja". Džins ir izlaists no pudeles, tagad jādomā, kā situāciju saglābt. Krīze ir globāla. Mēs, protams, varam sist pie krūtīm un teikt, ka pirātisms ir slikta lieta. Taču latvietis nekad nav bijis tas, kurš maksās, ja kaut ko var dabūt par brīvu.

Pasaules mūzikas industrija cer, ka jau šīs desmitgades beigās trešo daļu ieņēmumu varēs gūt no digitālajām lejupielādēm un mobilajām sakaru ierīcēm, kas varbūt pat nebūs mobilie telefoni, bet gan daudzfunkcionāli jaunas paaudzes aparāti. Polifoniskās melodijas cilvēki šobrīd pērk labprāt. Gada, pusotra laikā tās aizstās ar kvalitatīviem Mp3.

Jānis Gailītis: Manuprāt, mūzikas ierakstu biznesam nekas netraucē. Nevar uzskatīt, ka to dara jaunās tehnoloģijas, kurās var pārkopēt no interneta lejupielādētus ierakstus. Tā ir normāla parādība, ka tehnoloģijas turpina attīstīties. Cita lieta, ka mēs pagaidām par to nemākam paņemt samaksu. Tiesa, pasaulē jau domā, kā šo lejupielādi padarīt legālu.

Elita Mīlgrāve: Traucē tas pats, kas jebkurā citā biznesā — mazais tirgus un salīdzinoši liela konkurence. Pasaules līmeņa ieraksti, kas tiek izplatīti Latvijā, kā arī to budžeti, kas šeit nav pieejami. Mums vajadzētu ieguldīt vismaz tikpat un varbūt pat vairāk, bet atdeve un ienākumi ar katru gadu sarūk. Dzīvošana uz izdzīvošanas robežas ir ļoti nomācoša. Visi staigā apkārt, ubagodami naudu. Protams, mēs arī kaut ko dodam pretī sponsoriem, taču pārsvarā tā ir vienas industrijas dzīvošana uz citu rēķina. Tā nav normāla biznesa aprite. Mēs kā ierakstu kompānija nevaram patstāvīgi pieņemt lēmumus un patstāvīgi izdot ierakstus, ko uzskatām par pieprasītiem un interesantiem, jo esam atkarīgi no sponsora. Pagājušajā gadā parādījās maz jaunu vārdu. Aizejam ar kādu jaunuli pie sponsora — viņš saka, es par tādu neko nezinu!

Pagājušajā gadā izveidojām Raibā taureņa ierakstus, kurā apvienojušies Mikrofona ieraksti, Baltic Optical Disc un Diena, lai kopīgi palīdzētu par pašu mūziķu naudu veiktajiem ieskaņojumiem ieraudzīt dienasgaismu, bet Parex banka dod naudu jaunu ierakstu tapšanai. Raibā taureņa albumu pārdošanas cena vairumā ir trīs lati plus PVN, lai veikalā cena būtu zem pieciem latiem, kas varētu būt pieejama un "nesistu" pa kabatu. Diemžēl grupas Hospitāļu iela albumu, ko šajā leiblā izdevām pirmo, veikali iekļāva pilnās cenas kategorijā. Mēs gan esam mēģinājuši atgūt pozīcijas, lai cena būtu adekvāta, un turpinām izdot. Nupat iznāca Crowd albums. Arī tā ir jauna grupa. Raibais taurenis vēl dzīvo, bet viss ir atkarīgs no tā, vai Parex vēl slēgs līgumu uz gadu vai ne. Uzsākot šo projektu, nemaz nezinājām, cik ārkārtīgi traģiska ir situācija. Mums ir apmēram 20 dažādu piedāvājumu jau gatavu albumu veidā. Jaunie mūziķi tajos ir ieguldījuši savus līdzekļus, bet nav nevienas ierakstu kompānijas, kas riskētu tos izdot. Jo 90% gadījumu tie droši vien nesīs zaudējumus.

Paradoksāli, bet tehnoloģiju attīstība galē nost mūzikas industriju, kāda tā ir patlaban. Šī kopēšana matricās! Es smejos, ka mēs esam signāleksemplāru ražotāji. Skolā vienam ir albums, pārējās ir tikai kopijas — pat kopijas no kopijas, jo bieži vien nepārraksta no oriģināla. Vēl mūs var uzskatīt par dāvanu ražotājiem, īpaši uz Ziemassvētkiem, kad ieraksti ir ļoti laba dāvana. Pirātisko kopiju taču nedāvinās. Kaut gan dāvina arī matricas.

Internetā joprojām nav pieejama legāla ierakstu lejupielāde par maksu. Pagājušajā gadā sākām projektu ar Apollo, portāls solīja, ka no maija šāda lejupielāde būs. Diemžēl pagaidām pieejama tikai noklausīšanās par maksu.

Tiesa, tiklīdz ir legāla lejupielāde, sākas citas problēmas. Ir jānodrošina precīzas atskaites, jābūt aprēķinu sistēmai, kā izpildītāji, autori un producenti saņems savu atlīdzību. Arī mēs savā mājas lapā gribam palaist Mp3 failu lejupielādi, taču tas ir ļoti darbietilpīgs process, vajadzīgi lieli resursi un izdevumi. Ja parēķinām iespējamos pircējus, iznāk, ka tas atkal būs mecenātisms. Cilvēki pierod kaut ko izmantot bez maksas. Grūti ir apelēt pie sirdsapziņas, ka, nepērkot ierakstus, viņi paši neļauj mūzikas industrijai attīstīties.

Cik ļoti latviešu mūziku ietekmē pirātiskie ieraksti?

Rimants Liepiņš: Ļoti. Ierakstu kompānijas Latvijā ar cerībām gaidīja 1. maiju — nu tik būs Eiropas direktīvas, bet… Labi, Latgalītē grūti kādu pieķert — tur vairāki vīriņi strādā, bet, ja nevar izkontrolēt pazemes pāreju pie Forum Cinemas vai Maxima lielveikala Imantā, nu tad... Mēs tur veicām reidus ar slēpto kameru — tirgo pilnīgi brīvi, pat čeku izsit. Ja nevar šīs visiem zināmās vietas izkontrolēt, tad nevar cerēt, ka mūs kāds aizsargās interneta vidē… Diemžēl mums aiz muguras nestāv Microsoft nauda, tāpēc neklājas tik labi kā Birkava kungam. (Valdis Birkavs, datorprogrammu autortiesību aizsardzības organizācijas Business Software Alliance Latvijas komitejas valdes priekšsēdētājs. — aut.).

Jānis Gailītis: Pirāti kādreiz pārkopēja arī audiokasetes. Manuprāt, problēma ir mūzikas ierakstu cenā. Pircējiem vajadzēja pārorientēties no kasetes par Ls 2—2,50 uz trīsreiz dārgāku kompaktdisku. Jāmainās vai nu cilvēku apziņai, vai arī kompaktdisku cenai. Uz Ls 2,50. Taču nevar, piemēram, ierakstīt simfonisko orķestri un labākos profesionālos māksliniekus, lai pēc tam kompaktdiskus tirgotu par Ls 2,50.

Elita Mīlgrāve: Viss ir sasiets vienā mezglā. Daudziem šķiet, ka, piemēram, nenopērkot legālu Robija Viljamsa albumu, viņš nabagāks nekļūs. Diemžēl neviens neaizdomājas, ka Latvijā Robiju Viljamsu pārdod vietējā firma. Protams, tā kaut ko nopelna, daļu peļņas ieguldot savos projektos un ierakstu firmas attīstīšanai. Ja nav ieņēmumu no starptautiskā repertuāra, nav arī attīstības.

Vai tomēr kompaktdisku cenas nav pārāk augstas?

Rimants Liepiņš: Cenas starptautiskajam repertuāram tiešām ir augstas. Taču ir arī izveidojies stereotips, ka mūzika maksā dārgi. Bet neviens lāgā pat nezina, cik īsti tā maksā. Latviešu mūzikas kompaktdisks šobrīd vidēji maksā Ls 6,99, mūsu pēdējie albumi — Ls 4,99. Protams, cenu varam nolaist arī līdz Ls 3,99 vai — dažiem projektiem — pat līdz Ls 2,99. Taču pirāti tik un tā tirgos lētāk. Būtu mums distribūcijas tīkls, kas vairumcenai pieliktu klāt 15% — nebūtu nekādu problēmu, taču veikali uzliek pat 30% uzcenojumu. Tā veidojas cena.

Jānis Gailītis: Nedomāju, ka cenas ir pārāk augstas, varbūt tikai dažiem albumiem. Jo labu preci pirks, neņemot vērā cenu. Turklāt nav labais tonis mājās turēt pirātiskos, piemēram, Cosmos, Ainara Mielava, arī Sniegbaltītes skolas ierakstus. Zem Ziemassvētku eglītes neliks matricu, ko piedāvā ierakstu pirāti. Vecāki bērnam nopirks īstu kompaktdisku. Katram produktam ir jābūt savai cenai.

Elita Mīlgrāve: Lietuvā savulaik pazemināja cenas vietējam repertuāram — veikalā kompaktdisks maksāja piecus dolārus. Diemžēl lielās tirāžas (dažām grupām pat 30–40 tūkstoši) bija tikai pirmajiem laidieniem. Ne velti vidējās cenas pasaulē ir nostabilizējušās, un mums ar tām jārēķinās, jo tirgus ir atvērts. Visās valstīs vietējais repertuārs maksā apmēram tikpat, cik starptautiskais, dažās — pat dārgāk. Mums ir neadekvāta cena, jo starptautiskais repertuārs maksā dārgāk nekā vietējais. Salīdzinājumā ar iespējamajām tirāžām vajadzētu būt otrādi, jo mēs būtībā ražojam ekskluzīvu produktu ļoti mazam pircēju lokam. Tajā pašā laikā es saprotu, ka pirktspēja Latvijā ir zema.

Līdzās nomācošajam pirātismam cenu ir grūti noturēt. Mikrofona ierakstiem ir diezgan plašs cenu spektrs, mēs sekojam, lai ieraksti, kas ir gadu vai divus veci, pārietu no pilnās cenas uz vidējo vai budžeta cenu. Tomēr jaunam latviešu mūzikas ierakstam jābūt pilnai cenai, kas ir augstāka par pašreizējo cenu. Mums ļoti palīdzētu, ja izdotos panākt PVN — tāpat kā grāmatām — 9%. Starp citu, kultūras ministre Helēna Demakova kopā ar franču kolēģi lobē šo jautājumu Eiropas Komisijā.

Ierakstu bizness ir atkarīgs arī no naftas cenām. Naftu izmanto plastmasas ražošanā, un diemžēl tās cenas pagājušajā gadā cēlās. Pieaug arī ierakstu studiju izmaksas, to uzturēšana un nodrošināšana ar jaunāko aparatūru un programmatūru. Tā kā ir pilnīgi neobjektīvi laist lejā kompaktdisku cenas. Var jau būt, ka ir ieraksti, kuru pašizmaksa ir ļoti zema — tos ieraksta lētās studijās un māksliniekiem nemaksā honorārus. Tad gan var atļauties kompaktdisku pārdot par diviem latiem. Protams, ja ir liela tirāža. Ja Latvijā būtu iespējamas 30–40 tūkstošu lielas tirāžas, tad kompaktdiskus varētu pārdot arī par vienu latu. Diemžēl šobrīd tirāža ir divi tūkstoši. Tā arī nosaka kompaktdiska īsto cenu.

Vai nevajadzētu rīkoties tāpat kā ar cigaretēm — uz paciņas ir norādīta maksimālā cena, kuru mazumtirdzniecībā nedrīkst pārsniegt.

Rimants Liepiņš: Mēs tā arī darām. Uz Ziemassvētkiem Sniegbaltītes skolai un Muzikālās bankas izlasei Top of the Pops uzlikām cenu — Ls 4,99. Gadījās, ka mūsu uzlīmes veikalos plēsa nost un lika augstāku cenu, tomēr beigu beigās vienojāmies. Mēs jau nesaņemam tos piecus vai septiņus latus par katru albumu. Atskaitot PVN un veikala uzcenojumu, ar vidējām tirāžām, kas ir Latvijā — 1000 vienību —, izdzīvot ir ļoti grūti. Lai izdotu dzīvās mūzikas albumu, tas jāieraksta vidēji labā studijā — Ls 2500. Nedod Dievs, ja gribas atļauties augstākas kvalitātes studiju, piemēram, Sound Division Studios vai kādu Skandināvijā. Kur lai ņem tos piecus tūkstošus latu?

Jānis Gailītis: Daļu kompaktdisku pārdodam par fiksētu cenu — Ls 1,99. Tā ir izdevīgāk. Tie ir albumi, kuriem varam atļauties turēt šādu cenu. Aizvien vairāk kompaktdisku, pateicoties sponsoru atbalstam, tiek pārdoti par Ls 1,99. Sākumā pircēji šai cenai nepievērsa uzmanību, viņi pat nebija pieraduši iet uz veikaliem pirkt kompaktdiskus. Sak’, tie ir dārgi, nevajag. Tagad pircēji jau ir pieraduši, ka kompaktdiskus var nopirkt arī par šādu cenu. Un prece par šādu cenu nepavisam nav slikta.

Elita Mīlgrāve: Mēs nedrīkstam diktēt cenu pārdevējam. Fiksētas cenas uzlikšana ierobežo dažādas akcijas un aktivitātes, savukārt lielveikalu tīkli ir ieinteresēti dabūt īpašu cenu, kas ir zemāka nekā citos veikalos. Bet, no otras puses, tas izslēgtu tādus gadījumus kā ar Hospitāļu ielu.

Cik lielas tirāžas ir visvairāk pieprasītākajiem albumiem?

Rimants Liepiņš: Sniegbaltītes skola sasniegusi aptuveni 3000 eksemplāru lielu tirāžu, kas pagājušajam gadam ir ļoti liela. Vidējās tirāžas svārstās līdz 2000 — tas jau ir labi, zem 1000 — ļoti slikti. Audiokasešu tirgus ir miris, savukārt to patērētāji proporcionāli nav pievienojušies kompaktdisku pircējiem. Pieaugums uz audiokasešu rēķina ir ļoti mazs. Kādreiz no albuma pārdevām 1000 kompaktdisku un 6000–7000 audiokasešu un saņēmām ne vienu vien zelta disku. Mūzikas industrijā preces dzīvotspēja ir ļoti īsa — Laura Reinika albums "Tik balti" bija ļoti aktuāls 2003. gada Ziemassvētkos, savukārt pagājušajā gadā tā atlikums samazinājās tikai par pāris desmitiem.

Jānis Gailītis: Mūsu albumu vidējās tirāžas svārstās no 500 līdz 1500 eksemplāriem. Populārākie mūziķi — Ēriks Gruzniņš un Apvedceļš. Diemžēl kasešu tirdzniecības pārtraukšana nav palielinājusi kompaktdisku tirdzniecības apjomu, tas pat ir samazinājies. Tikko pie mums parādījās pirmie ārzemju kompaktdiski, cilvēki tos pirka kolekciju izveidošanai. Tagad, kad kolekcijas izveidotas, kompaktdiskus pērk krietni mazāk.

Elita Mīlgrāve: Tirāžas ir smieklīgas. Pagājušajā gadā neviens no mūsu izdevumiem nav sasniedzis zelta diska statusu — 8000 pārdoto kopiju. Vēl pirms pāris gadiem to piešķīra tāpat kā platīna disku, kas atbilst 15 000 kopijām. Diskutējām LaMPA un nospriedām, ka nevaram zelta diska statusu nolaist četras reizes zemāk. Kauns ir kādam ārpus Latvijas teikt, ka varam pārdot tikai 2000 albumu un ka tas ir ļoti labi. Tiesa, pērn mums bija arī lielākas tirāžas — Fomins un Kleins (aptuveni 5000), izlases 100% svaigs. Ir arī tādi albumi, ko esam pārdevuši 200–300 eksemplāros. Tas ir bēdīgi, jo nav segta pat daļa no izdevumiem. Lai segtu izdevumus, tirāža nevar būt zemāka par 1000 eksemplāriem.

Mums gan ir tādi albumi, kuru tirāža aizvien jāatjauno. Raimonda Paula dubultalbums Zelta 60, kino simtgadei veltītais albums, arī visi Prāta vētras albumi joprojām ir pieprasīti.

Kāds jūsu ierakstu firmai bija aizvadītais gads?

Rimants Liepiņš: Nereti bija brīži, kad bija jādomā, vai ir vērts kārpīties... Gada beigas tomēr, par laimi, bija ļoti labas. Mums palīdz izdzīvot vecie labie sadarbības partneri. Tie, par laimi, mums un latviešu mūzikai albumus dāvina kā prezentreklāmu. Bija neparedzēti daudz lieltirāžas pasūtījumu. Bankas iegādājās 6000 šo albumu eksemplāru, tiesa, par īpašu — krietni zemāku nekā vairumtirdzniecībā — cenu. Tas ļauj šo produktu saražot un realizēt. Es būtu priecīgs, ja vienu mūzikas projektu reizi mēnesī varētu realizēt kopā ar žurnālu Nedēļa. Lasītāji, nopērkot žurnālu, saņemtu arī kādu albumu.

Elita Mīlgrāve: Iepriekšējais gads beidzās ar diezgan ievērojamiem zaudējumiem. Pārgājām uz taupības režīmu. Iespējams, 2004. gadā zaudējumu nebūs, taču arī nekāda lielā peļņa ne. Atlasot ierakstus Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas nominācijām, konstatējām, ka ir maz jaunu albumu. Esam veidojuši dažādas izlases, attīstījās arī singlu tirgus. Mūziķi ieraksta pa vienai dziesmai, dod to spēlēt radiostacijās un iekļauj dažādās izlasēs, tādā veidā uzturot interesi par sevi un pamazām veidojot albumu. Viss notiek no otra gala. Normāli būtu ierakstīt albumu, atlasīt hitus un ar tiem strādāt. Mums ir vairākas izlases — 100% svaigs, Superizlase u. c., izdodam tās arī uz dažādiem svētkiem. Tās ir populāras un pieprasītas pircēju vidū, jo arī viņi reaģē uz singlu principu. Manuprāt, šogad šī tendence būs vēl izteiktāka.

Ja cilvēki gribēs dzirdēt un pirkt tikai atsevišķas dziesmas, kuram būs nepieciešams albums? Kā vienots mākslas darbs tas pazūd. Vairs nav tā, ka mūziķi, ejot studijā rakstīt albumu, ir izdomājuši, ar ko sākt un beigt. Tas, ka internetā būs iespējams iegādāties pa vienai dziesmai, mainīs mūzikas attīstības struktūru un tradīcijas. Tiesa, mums vēl ir jānonāk līdz tam, lai Latvijā šos singlus internetā pērk.

Varbūt kādam šķiet, ka gaužos par grūto situāciju. Taču, kad uzzināju, cik daudz matricu ieved un pārdod Latvijā, sapratu, ka ir vēl trakāk, nekā uzskatījām. Mūzikas industrija gadā pārdod apmēram 300–400 tūkstošus kopiju, bet tiek ievesti 9–10 miljoni matricu, un tās galvenokārt izmanto mūzikas pārrakstīšanai.

Vai visi mūziķi, kas atrodas jūsu paspārnē, ir attaisnojuši uz viņiem liktās cerības?

Rimants Liepiņš: Tā nekad nebūs. Arī kā ierakstu kompānija neesam attaisnojuši visu mūziķu cerības. Nekad nebūsi vienādi labs visiem vai vienādi mīļš pret visiem. Katram ir citādi spēles noteikumi. Ja varētu uzreiz pateikt — jā, no šā mākslinieka varam daudz ko sagaidīt… Gadās, ka jūti — jā, projekts aizies. Tas, ka Sniegbaltītes skola būs tik pieprasīts produkts, nudien neienāca prātā, lai gan šajā jomā strādājam jau astoņus gadus. Savukārt reizēm ir projekti, no kuriem gaidi daudz — pazīstama seja, populārs izpildītājs, mājas lapu gāž riņķī, ir visi parametri, lai albumu veiksmīgi pārdotu, bet — nekā. Reizēm ir projekti, kurus izdodam, jo gribas arī kaut ko labu izdarīt, lai gan zinām, ka — labākajā gadījumā — būs mazi mīnusi.

Protams, katram gribas atrast vistiņu, kas izdēs zelta oliņu. A–Eiropa bija pirmā grupa Latvijā, kurai izdevās "paņemt" abas mūsu valsts auditorijas daļas. Pagaidām otra precedenta nav, taču tas nenozīmē, ka tāds nevarētu parādīties.

Kāds ir ierakstu kompānijas lielākais sapnis? Lai kāds tās mākslinieks kļūtu pazīstams citur. Taču mūzikā mums nav tādu sasniegumu, kādi, piemēram, ir sportā. Mums mūzikā nav pat viena Artūra Irbes. Arī Prāta vētra ir diezgan nenoteiktā situācijā, jo ar Rolling Stones un R.E.M. iesildīšanu ir tā kā par maz. Bet, ja grupai paveiksies, uz mūsu pusi sāks lūkoties pavisam citādi. Labs piemērs ir Zviedrija, kas šobrīd ir viena no mūzikas modes valstīm pasaulē. Bet viss sākās ar ABBA un vienu talantīgu producentu.

Jānis Gailītis: Mūzikas biznesā reti kad var "likt" uz vienu. No sešiem projektiem visus ieguldījumus atpelna viens — pārējie ir mīnusā.

Elita Mīlgrāve: Kādā žurnālā lasīju, ka riskantākais ir ieroču un narkotiku bizness, un tikai tad seko mūzikas industrija. Aprēķināts, ka viens no 10 projektiem ir tāds, kas nes peļņu un sedz pārējo projektu zaudējumus. Arī tāpēc kompaktdisku cenai ir jābūt tādai, lai tā segtu projektu izdevumus un neveiksmes un vēl atliktu, ko ieguldīt jaunos projektos. Riska robeža ir ļoti augsta.

Kas īsti ir mūzikas ierakstu bizness Latvijā? Vaļasprieks?

Rimants Liepiņš: Tas nav pat vaļasprieks, jo tad mēs investētu savus brīvos līdzekļus. Mēs drīzāk darbojamies kā izklaides aģentūra. Medijiem ir interesanti, tie savā paspārnē iegūst zināmu mākslinieku skaitu, kurus atbalsta. Citādi agri vai vēlu visas radiostacijas pārvērstos par vienu lielu European Hit Radio, jo lokālās mūzikas kā tādas nebūtu. Tiesa, cik ilgi tā būs, kurā brīdī medijiem apniks? Taču radiostacijas mūs savu iespēju robežās atbalsta. Diemžēl ne tik daudz, cik mums gribētos.

No kā pie mums dzīvo izpildītājmākslinieks? No albuma pārdošanas viņš lielu naudu savākt nevar. Tiesa, ir bijuši daži precedenti, piemēram, A–Eiropa. Bet tā nav tendence. Latvijā ir tikai kādi 8–10 mūzikas klubi, kuros var koncertēt. Mēs smīkņājam par fonogrammām, bet ja 6–7 cilvēku grupa par koncertu saņem 150–200 latu! Kā šie mākslinieki var izdzīvot? Dod, dievs, ja viņi ir reklāmas sejas kādam zīmolam, piemēram, Ray-Ban iedod brilles un Converse — apģērbu. Protams, ir privātās ballītes un slēgti pasākumi. Dažiem šajā biznesā klājas labi. Piemēram, "Time After Times", kas ir pārkvalificējušies par ļoti labiem ballīšu muzikantiem.

Izklaides industrija Latvijā kādu laiku būs cieši saistīta ar reklāmas industriju un mārketinga komunikācijām, kas palīdzēs noturēties vismaz zināmai daļai mākslinieku.

Jānis Gailītis: Tie, kas tagad grib ar mūzikas ierakstiem nodarboties kā ar biznesu, tajā vilsies. Ja tas nebūs arī vaļasprieks, nekāds bizness nesanāks. Es pieļauju, ka šajā biznesā ir palikuši tie, kam tas ir vaļasprieks. Savukārt tie, kam tas ir bizness, nāk un iet un šajā jomā ilgi neuzkavējas.

Elita Mīlgrāve: Man patīk šis jautājums! Varbūt tā ir naiva ticība, ka reiz pienāks brīdis, kad taisnība uzvarēs. Šis bizness ir ļoti interesants — var sastapt daudz radošu personību. Mēs ar Guntaru Raču vēl neesam zaudējuši cerību atrast potenciālo zvaigzni, kas varētu aiziet ārpus Latvijas. Protams, tur mūs neviens negaida, jo arī lielajai industrijai klājas smagi, bet mums šķiet, ka Latvija mūzikā vēl ir neatklāta zeme. Un potences mums ir, jo tik daudz spēlējošu un dziedošu mūziķu kā Latvijā, citās valstīs diezin vai ir.