Kāda tu biji bērnībā? – Bērnībā biju diezgan puiciska, draudzējos ar puikām. Patika rāpties kokos un spēlēt kariņu. Tā kā ģimenē esmu vienīgais bērns, daudz esmu spēlējusies viena pati. Man šķiet, ka brālis vai māsa ir ļoti liels atbalsts, bet nav arī slikti, ja tev tādu nav – tas liek ātri iemācīties tikt ar visu galā pašam un kļūt patstāvīgam. Īstenībā es īsti nesaprotu, vai mana bērnība ir beigusies. It kā esmu pieaugusi un izturos pret lietām ar lielu atbildību, bet dažreiz sajūtos nogurusi un maziņa. Tādos brīžos man palīdz mani mīļie vecāki, kurus es ļoti mīlu. Un man šķiet mazliet dīvaini, ka citiem to ir grūti saprast. Kad tevi sāka interesēt mūzika? – Interese ir bijusi vienmēr, bet tā pa īstam iemīlēju skatuvi un uzstāšanās prieku pēc piedalīšanās skolas dziesmu konkursā. Mēs ar draudzeni par savu dziesmu ieguvām galveno balvu, un tas deva stimulu darīt kaut ko tālāk. Izveidoju savu grupu, kuru sauca “Meldra”, un sākām koncertēt. Kā jums veicās? – Ar “Meldru” esam piedalījušies neskaitāmos koncertos un festivālos. Patiesībā mums gāja ļoti labi, uzvarējām festivālā “Blieziens 2002”, par ko daudzas grupas bija neapmierinātas. Taču es uzskatu, ka bijām uzvaru pelnījuši. Tieši tajā festivālā pirmoreiz saskāros ar cilvēku naidīgo un skaudīgo attieksmi. Daudzi runāja, ka mans tētis visu ir sarunājis, bet mani vecāki tobrīd vispār bija ārzemēs. Par spīti visam, es ar to tiku galā, jo māku atšķirt, ko ņemt galvā un ko neņemt. Ja kāds toreiz uznāktu uz skatuves un nospēlētu labāk, es samierinātos. Bet teikt, ka kaut kas nepatīk principa pēc, – tā jau ir tīņu vecuma problēma. Kas notika ar grupu “Meldra”? – Grupa “Meldra” apvienojās ar grupu “Johnny Salamander”, un izveidojās viens sastāvs, kas tagad pazīstams kā “Johnny Salamander & Meldra”. Šovasar tu ar tēti piedalījies daudzos pasākumos... – Jā, šovasar ir bijis ļoti daudz koncertu! Nekas nespēj dot tādu pieredzi kā koncerti, jo tad vienkārši ir jācenšas nospēlēt maksimāli labi. Joprojām nevaru atgūties no prieka un emocijām, kuras ieguvu šīsvasaras koncertos. Iespaidīgi bija gan Valmieras pilsētas svētki, kur bija kādi desmit tūkstoši cilvēku, gan Liepājas pludmales svētki un citi koncerti, bet jo īpaši sirdī palicis labdarības koncerts Brocēnos. Tas ir tāds sirds siltums, kad tu spēj kādam palīdzēt ar savu mūziku. Jo iespēja kādam izdarīt ko labu dod jēgu dzīvei un padara cilvēku bagātāku. Man sāp tas, ka cilvēki mūsdienās baidās būt ar sirdi un kaunas izrādīt savas emocijas. Vai tu nekaunies tās izrādīt? – Nē, esmu ļoti emocionāla un domāju, ka no tā nevajag kaunēties. Es visam pieeju ar sirdi un dvēseli. Protams, ka tāpēc esmu daudz cietusi, bet, manuprāt, emocijas cilvēku padara tikai bagātāku. Dzīve un cilvēki man iemācījuši domāt savādāk, nebūt naivai un būt gatavai, ka kāds var nodarīt pāri, bet tas nenozīmē, ka tādēļ man būtu jāzaudē sava emocionalitāte. Kad tu pirmoreiz paņēmi rokās ģitāru? – Neatceros, kad un kā tas notika pirmoreiz, bet šad tad mēdzu pastrinkšķināt uz tēta ģitāras. Vienreiz netīšām saplēsu stīgu, bet tētis nedusmojās. Viņš ļoti priecājās, ka mani interesē tāds instruments, varbūt tāpēc, ka esmu meita. Ja dēls interesētos par ģitāru, tas būtu likumsakarīgi. Tāpēc tētis sāka mani ļoti atbalstīt, uzdāvināja vienu no savām ģitārām un ļāva darboties. Īstenībā tētis ir mans labākais skolotājs un piemērs. Tieši viņš man iemācījis domāt kā ģitāristam, jo, ja tu tā nedomā, viss sanāk mehāniski un ne no sirds. Ko nozīmē domāt kā ģitāristam? – Tas nozīmē ne tikai spēlēt, bet arī domāt, ko tieši tu ar savu spēli gribi pateikt, un arī improvizēt, nevis atspēlēt ierastus gājienus. Ko tu ieteiktu jaunajiem ģitāristiem? – Daudzi jaunie ģitāristi ļoti steidzas, viņi grib sagrābt tehniku, bet tehnika neko nedod, ja tā ir bez skanējuma. Var jau ātri kustināt rokas, bet dabūt labu toni un izkopt savu spēlēšanas manieri ir baigi grūti. Tas ir tas, uz ko es eju. Gribu, lai cilvēki kādreiz atzīst, ka esmu laba ģitāriste nevis tāpēc, ka esmu meitene un kaut cik jēdzīgi spēlēju, bet tāpēc, ka tiešām to daru labi. Īstenībā jaunajiem ģitāristiem es varētu ieteikt izmantot metronomu un, ja jāapvieno spēlēšana ar dziedāšanu, mēģināt perfekti iemācīties darīt gan vienu, gan otru atsevišķi un tad salikt kopā. Kādu mūziku tu klausies? – Uzskatu, ka jāklausās dažāda mūzika, lai pilnveidotu sevi. Man patīk kvalitatīva mūzika, sevišķi sirdij tuvs ir roks, hārdroks, vispār 80. gadu mūzika. Klausoties 80. gadu mūziku, es sajūtu, kāpēc dzīvoju. Klausos to jau desmit gadus, un vēl tagad man tā nav apnikusi. Katru reizi es no tās gūstu ko jaunu. Mana mīļākā grupa ir “Whitesnake”. Kad biju maza, vecāki mani paņēma uz viņu koncertu, un tas manu dzīvi apgrieza kājām gaisā. Patīk arī tādas leģendas kā “Guns’n’Roses”, “Aerosmith”, Eliss Kūpers u.c. Vai tu izjūti popularitāti? – Es par to nedomāju. Izjūtu to, kad rausta aiz rokas un prasa autogrāfus, bet es uzskatu, ka esmu to pelnījusi. Viss, ko esmu sasniegusi, ir sasniegts manis pašas spēkiem, tikai sagadījies tā, ka mans tētis ir populārs. Tāpēc citiem mani grūti ņemt par pilnu, bet es vēl pierādīšu, uz ko esmu spējīga! Vārds: Meldra Vecums: 17 Augums: 1,67 m Acu krāsa: zila Horoskopa zīme: Strēlnieks Dzimtā pilsēta: Rīga Patīk: labestība, emocijas un precizitāte Nepatīk: karš, rasisms, bezatbildība un iedomība Kaitina: tie brīži, kad jūtos kā milzīgā lielveikalā aizmirsusi, ko gribēju pirkt Iedvesmo: jūra, pilsēta, mūzika Garšo: gaļa, dārzeņi, augļi Nekad: necenstos citam nodarīt pāri, lai kaut ko iegūtu sev Vienmēr: cenšos rast risinājumu Dažreiz: lūkojos zvaigznēs, brīnos par kaut ko