Boriss Podnieks. Balss

To skaits sniedzas simtos un tūkstošos, jo viņa diktora darba biogrāfija Rīgas kinostudijā aizsākās jau 1949. gada jūlijā ar kinožurnāla Padomju Latvija 27. numuru, bet gadu agrāk – LPSR MP Radioraidījumu komitejā. Ierunāto filmu skaitu noslēdz skarbs ieraksts personas lietā: "No 1982. gada – darba nespējīgs." Boriss Podnieks bija ne tikai Balss – nākas vien izmantot Augusta Sukuta filmas nosaukumu, jo precīzāk pateikt nevar. Boriss Podnieks bija arī Tēvs – viņš dēlu Juri izaudzināja par ģeniālu kinorežisoru, bet liktenis Borisu nesaudzēja vēlreiz, liekot pieredzēt dēla aiziešanu 1992. gadā. Tagad viņi abi ir latviešu kinoleģendas. Diktora 80. jubileju svin arī Latvijas Kinematogrāfistu savienība, tāpēc kārtējā latviešu kinovakarā kinoteātrī Rīga 9. septembrī varēs noskatīties gan Sukuta filmu par Borisu Podnieku, gan izcilus paraugus no filmām un kinožurnāliem, ko viņš ierunājis. Visprofesionālākais Alfrēds VIŠŅEVSKIS, skaņu operators Ar Borisu Podnieku iepazinos un sadraudzējos 1951. gadā radiofonā – es strādāju par toņmeistaru, bet viņš bija diktors. Tad pārgājām uz darbu kinostudijā un dažādos ierakstos esam kopā strādājuši ļoti daudz. Parasti tas notika tā – Boriss saņem diktora tekstu un iet ieraksta kabinetā, bet es ar mūziku un citiem vajadzīgiem trokšņiem sēžu pie iespaidīgi lielas pārraksta pults. Boriss ļoti labi orientējās tekstos, un tas bija jāprot, ja tikai piecpadsmit minūtes pirms ieraksta saņem nepazīstamu tekstu. Tomēr Borisa milzīgā pieredze viņam ļāva brīvi lasīt. Boriss paralēli strādāja arī televīzijā, ierunājot tekstu svinīgajiem raidījumiem – Oktobra svētku un 1. maija demonstrācijām, to uzskatīja par ļoti atbildīgu darbu. Pamazām kļuvām par ļoti tuviem draugiem, gadījās gan arī nepatikšanas, bet tad vienmēr kopā nolēmām, kā tās likvidēt. Borisam bija mašīna, man nebija, tad nu mēs ar viņējo braucām kopā pastaigās. Boriss bija ļoti taktisks un sirsnīgs, vienīgi neārstējamā slimība gan viņam traucēja, dažbrīd to varēja just. Es viņam centos vienmēr palīdzēt – izsaukt liftu, lai viņam nav jākāpj pa kāpnēm, bet Boriss dažreiz bija greizsirdīgs uz to, ka es kaut ko varu izdarīt, bet viņš ne. Es gan centos izturēties ļoti taktiski, lai šādām domām vispār nebūtu pamata. Taču vislielākā nelaime bija tā, ka aizgāja bojā Borisa dēls Jurītis. Šīs bēdas Boriss nevarēja neizrādīt, bija reizes, kad kopā sēdējām un raudājām. Tās bija ļoti skumjas beigas, un man ļoti žēl, ka nav nekādu priecīgo atmiņu – tā aiziet tā pasaules godība. Tomēr ir skaidrs, ka Boriss bija visprofesionālākais diktors Latvijā. Iemīlēties balsī vien Maija SELECKA, montāžas režisore Kad tikko sāku strādāt Rīgas kinostudijas dublāžā, biju jauns skuķis pēc vidusskolas. Tolaik katru gadu 24 padomju filmas tika dublētas latviešu valodā, divas filmas mēnesī, un Borisa Podnieka otrs darbs paralēli diktora darbam visos kinožurnālos bija tā sauktā ukladka – teksta sinhronizācija. Process ir diezgan sarežģīts – filmu sagriež gabaliņos, salīmē gredzenos un laiž uz ekrāna, kur tas vairākas reizes atkārtojas. Aktieri runā krieviski, Borisam priekšā ir tulkotais latviešu teksts, un viņš to rediģē tā, lai teksts sakristu ar aktieru lūpu kustībām, bet pēc tam Podnieka pārveidoto tekstu ierunā latviešu aktieri. Tas bija ļoti nopietns darbs, un Borisam bija uz to lieliskas spējas. Borisa izskatā pirmām kārtām uzmanību piesaistīja viņa seja – melni, taisni, atpakaļ atķemmēti mati, tumši melnas uzacis un dziļi iegrimušas acis, ļoti izteiksmīgs profils ar palielu degunu, ļoti sirsnīgs smaids un skaisti zobi. Borisam bija uzkrītoši plati pleci un lielas rokas, viņš vienmēr nēsāja palielu žaketi, un radās iespaids, ka Boriss būtu liels un stalts vīrietis, ja nebūtu uzbrukusi slimība. Un pats galvenais, protams, bija Borisa brīnišķīgā balss – mēs, skuķi, toreiz runājām, ka te nu var iemīlēties balsī vien, nemaz neredzot cilvēku. Bieži vien Borisam līdzi nāca piecgadīgais puišelis Jurītis. Viņš nebija līdzīgs tēvam – gaišiem, lokainiem matiņiem un mazu, strupu deguntiņu. Taču divas lietas gan Juris no tēva bija mantojis – balsi un lielās ķepas. Borisu visi sauca par Boročku un ļoti mīļi pret viņu izturējās. Boriss bija ļoti inteliģents cilvēks, viņš, piemēram, atšķirībā no pārējiem mani nekad neuzrunāja uz tu. Jurim arī viņš iemācīja labas manieres, teiksim, vienmēr piecelties, ja istabā ienāk sieviete. Borisa liktenis, protams, bija dramatisks, slimība ik pa laikam uzliesmoja. Reizēm viņš turējās labi, gāja pat bez spieķīša, tikai kājas grūti vilkdams un gāzelēdamies. Pēc kāda laiciņa viņš ņēma spieķīti, vēl pēc brīža – jau divus, un tad viņš mums uz kādu laiku pazuda. Tas nozīmēja, ka Boriss atkal ir kārtējā slimnīcā vai sanatorijā, un mums sākās panika, jo jāmeklē cits diktors, bet tādu balsi atrast vairs nebija iespējams, kaut gan reizēm izmantojām Arni Līcīti vai Gundaru Āboliņu. Man vēl prātā palikušas Podnieka jubilejas, piemēram, piecdesmitā dzimšanas diena 1974. gadā. Tolaik pēc studijas direktora Lepeško ierosmes tika veidoti kinožurnāli par pašu studijas dzīvi, un viens no sižetiem bija veltīts Podnieka jubilejai. Man vēl tagad prātā kadrs, kurā Boročkam viens milzīgs ozollapu vainags ir ap kaklu, bet otrs, mazāks, galvā. Viņš ir tik smaidīgs un laimīgs, un skatītāju pirmajā rindā sēž viņa māmiņa un māsa. Vēl viņš šajā sižetā pats komentē savas bērnības bildes un arī diezgan asprātīgi apraksta savu darbu. 1984. gadā Borītim palika sešdesmit, toreiz viņš dzīvoja savā Inčukalna mazajā namiņā, jo veselība atkal bija sašķobījusies. Ivars Seleckis tolaik veidoja filmu Latvija no putna lidojuma un ciemos pie Borisa ieradās ar helikopteru, nolaižoties piemājas pļaviņā. Borisa jubilejās vienmēr bijusi varena dziedāšana, un arī tajā mazajā namiņā, kur bija pilns cilvēku un ārā trakoja stihija, Boriss ar savu draugu rāva vaļā tā, ka logu rūtis un sienas trīcēja. Borisa jubilejās vienmēr pulcējās daudz mākslinieku un aktieru, arī Jurīša krustmāte Vija Artmane. Jura Podnieka pirmajā lielfilmā Strēlnieku zvaigznājs radās jautājums par diktoru – būtu bijis loģiski, ja Juris aicinātu savu tēvu. Tomēr astoņdesmitajos gados dokumentālisti sāka vairāk izmantot savu filmu varoņu tekstus gan sinhronā, gan aizkadrā, it kā pietuvinoties dzīvei un atsakoties no diktora vispār. Boriss šo delikāto situāciju ļoti labi saprata, un kopīgi tika nolemts, ka Jurim jārunā pašam. To viņš arī izdarīja, turklāt pirmajā personā, filmai piešķirot ļoti personisku noskaņu, lai gan sākumā Juris šai idejai pretojās – viņš redzēja, cik nopietns darbs tas ir tēvam, un uzskatīja, ka nedrīkst teksta ierunāšanai ķerties klāt pavirši un neprofesionāli. Boriss Jurim ļoti daudz palīdzēja, īpaši ilgi viņš lika piestrādāt, trenēt un atkārtot Ojāra Vācieša dzejas fragmentu no filmas sākuma – tas tika runāts neskaitāmas reizes, kamēr beidzot Boriss bija apmierināts. Tēvs ļoti gribēja, lai Jurim šī filma izdodas, viņš ļoti dzīvoja visam līdzi, zinādams, cik nozīmīgs režisoram ir pirmais darbs. Īsts vīrietis Augusts SUKUTS, filmas Balss režisors Borisu pirmoreiz satiku, kad vēl strādāju apvienībā Telefilma, – viņš ieskaņoja vienu no manām filmām. Piebrauca ar savu auto, izkāpa no tā, uz diviem kruķiem balstīdamies, aizkļuva līdz savai diktora kabīnei... Un sākām kopā strādāt. Vēlāk, septiņdesmito gadu beigās, atkal satuvinājāmies, jo es iepazinos un sadraudzējos ar Juri Podnieku un sāku ciemoties arī pie Borisa. Viņš bija augsti profesionāls diktors – nekad nelikās mierā, pirms nebija precīzi uzzinājis, kā katram vārdam jāskan un ko režisors grib pateikt filmā, epizodē vai kadrā. Tas, kad viņš to bija sapratis, varējām sākt, bet Boriss vienmēr bija ar sevi neapmierināts, prasīja atkārtot vēl un vēlreiz, kamēr bija panācis īsto intonāciju. Kā cilvēks Boriss bija ārkārtīgi simpātisks, vismaz man. Pirmkārt – īsts vīrietis, īsts vecis. Viņš nekad neņaudēja par savu kaiti, ar kuru jau ilgi slimoja un daudz ārstējās. Vēl – ne jau man tas būtu jāsaka, to vislabāk zina hronikas sievietes – Boriss bija apbrīnojami skaists vīrietis, klasisks Oskara – Pētera Lūča un Žaņa Katlapa tips. Dēlu Juri Boriss audzināja praktiski viens, jo māte no viņiem aizgāja, kad Jurim bija pieci gadi. Un Juris noteikti nebija no paipuisīšiem, viņš, Borisa vārdiem runājot, ļoti ilgi bīstami svārstījās uz naža asmens. Tēvs pielika visas pūles un pedagoģisko talantu, lai Juri noliktu uz pareizām sliedēm. Tieši tēvs Juri atveda uz hroniku, kur dēls nokļuva auglīgā vidē un beigās kļuva pirmais starp pirmajiem. Astoņdesmito gadu sākumā es izdomāju taisīt filmu par Borisu, bet to gadus četrus nelaida ražošanā. Un nevajag pārspīlēt, ka tas notika ideoloģisku iemeslu dēļ – nekā krimināla jau tai scenārijā nebija, vienkārši vienmēr gadījās nozīmīgākas un aktuālākas tēmas. Bet tad pēkšņi nāca trieciens – ja nemaldos, pēc Herca Franka kinožurnāla ieskaņošanas Borisam, mājās braucot, kļuva slikti. Tas bija plašs insults, un viņš zaudēja spēju runāt. Labu laiku Boriss svārstījās starp būt un nebūt šo vārdu vistiešākajā nozīmē, naktīs ar viņa sievu Ilgu Mucenieci un vēl citiem uz maiņām dežurējām klīnikā. Tad viņu iepazinu vēl tuvāk, un, kad Boriss jau bija daudzmaz atlabis un dzīvoja atkal Murjāņos mazā mājiņā, mēs sarunājām, ka nu ir pienācis laiks vēlreiz mēģināt izsist filmas ideju caur redkolēģiju. Nu tas aizgāja viegli – droši vien priekšnieki bija jau noguruši piecus gadus bremzēt šo filmu. Manā scenārijā neviens neko nelaboja, uzfilmējām visu, bet tad pēkšņi – Mākslas padome filmu nepieņēma, to aizstāvēja tikai Ansis Epners un Hercs Franks. Citu kolēģu argumenti – filma nopulgojot latviešu dokumentālo kino un visus cilvēkus, kas tur ieguldījuši savu mūžu. Otrs pārmetums – es esot pārgriezis to saiti, kas Borisu vēl tur pie dzīvības. Tā man kādā sarunā teica arī Juris, kurš filmu tāpat nepieņēma, bet Boriss neko nepārmeta. Flmu bija nolemts atdot citam režisoram pārmontēšanai, bet to izglāba studijas direktors Heinrihs Lepeško, kurš noskatījās un, ne vārda nesakot, parakstīja pieņemšanas aktu. Un hronikas galvenais redaktors Nogins man daudzus gadus vēlāk atvainojās – viņš esot filmu noskatījies vēlreiz un sapratis, ka mākslai ir sava patiesība, bet dzīvei sava.