20. gs. Zvārdes ļaudis no dzimtajām mājām izraidīti trīsreiz: Staļina deportāciju laikā, Kurzemes katla laikā, bēgļu gaitās aizejot, un 1953. gada 15. maijā, kad Vilis Lācis parakstīja pavēli par lielākā Eiropā krievu armijas poligona ierīkošanu. Kara laikā frontes līnija virzījās šurpu, turpu – un arī Zvārde pa vidu kā melni nāvīgs Kurzemes katla dibens. Piecdesmit gadus šeit zeme barota tikai ar mīnām un aviācijas bumbām. No padomju kartēm aizlidoja ne tikai ezeri, bet arī senais Žvārdes vārds. Lēmumu par PSRS bruņoto spēku aviācijas daļu aiziešanu no Zvārdes Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma 1993. gada 30. martā. Joprojām šis ir visneapdzīvotākais pagasts valstī, un tikai nesen cauri tam uzbūvēts ceļš un elektrolīnija. Te ir putnu un zvēru paradīze, ko iztraucē vien meža cirtēju zāģu spindzoņa. Taču gateri nelabprāt pieņem baļķus ar šāviņu šķembām koksnē. Toties dzīvi ir senču māju mantinieki, kaut izklīduši pa visu pasauli, viņi pieprasījuši atpakaļ senču zemi. Zvārdes pagasts 21. gadsimtā Platība: 20 521 ha No tiem lauksaimniecībā izmantojamā zeme: 3200 ha Meži: 13 475 ha Purvi: 860 ha Iedzīvotāji: ap 400 jeb 1,9 cilvēki/km2 Ceļojuma maršruts: Saldus – Striķi – Kokmuiža – Ķevele – Zebrus ezers – Biksti. Zvārdē iesakām apmeklēt Striķu muižu, Rīteļu kapus, kurgānu, Zvārdes un Ķērkliņu baznīcas drupas, ezerus, pagasta teritorijā izveidotās divas meža mācību takas. Jaunais ceļš ved uz Kokmuižu, Ķevelē iesakām veldzēties pie Karaļavotiem, tad no Auces doties Bikstu virzienā, nofotografēt dīvainos mākoņus virs Zebrus ezera. Tur, kur pirms Bikstiem sākas asfalta segums, ceļa kreisajā pusē redzama laimīgo vistu saimnieces Mērijas Vilūnas māja Laukgaļi, kur varat ne tikai apskatīt dažādus mājputnus, bet arī nopērties pirtiņā un baudīt veselības saimniecības piedāvātos jaukumus. Iepriekš gan piesakieties pa tālruni 6537090. Pirms došanās uz poligonu iesakām pārnakšņot Saldū, Sv. Gregora kristīgās kalpošanas skolā, Lielā ielā 26, kur atpūtai piedāvā 15 divvietīgas istabas. (Informācijai: www.gregors.lv . Tālr. 38 22403.) Patiesi labi un garšīgi var paēst kafejnīcā «Oāze», kas atrodas blakus Saldus benzīntankam. Pilsētas centrā atradīsiet ne tikai tirgu, bet arī vairākus lielveikalus, kur iepirkt pārtiku skarbajam ceļojumam. Dabas bagātības Zvārdes meži ir viena no nozīmīgākajām mazā ērgļa ligzdošanas vietām Latvijā, te ligzdo vismaz pieci pāri melno stārķu un divi trīs pāri zivjērgļu, dzērves, griezes, ormanīši, sila cīruļi un brūnās čakstes. Te dobumus kaļ gandrīz visas dzeņu sugas, melnā dzilna rada labus apstākļus dobumperētājiem – pūcēm, apogiem, meža baložiem u.c. sugām. Blīdenes, Jaunauces un Zvārdes pagasta robežās izveidots dabas parks «Zvārdes meži». Liegumu veido Stūru un Kārklauku jeb Zvārdes purvs, šaura apkārtējo mežu josla ap purviem, ar mežu apaugušas purvu salas un krūmainas pļavas, Ķērkliņu ezers un tā apkaime. Stūru purvs veido slīkšņu, ezeriņu un saliņu klaidu. Stūru purva rietumu malā sākas Kārklauku purvs, un tie abi kopā ar sīkiem kaimiņu purviņiem, mitriem, daļēji pārpurvotiem meža nogabaliem veido vienotu augstā purva pārejas kompleksu. Nakts dievkalpojums baznīcas drupās Pēteris Elferts katru gadu augusta trešajā sestdienā Svētaiņu ezera krastā, kur kādreiz slējās Svētaiņu mājas, sasauc draugus un tuviniekus. Pērn devāmies uz nakts dievkalpojumu Zvārdes baznīcas drupās: uz akmeņiem mirgoja svecītes, no tumsas aizsega, sikspārņu aplidoti un sienāžu apdziedāti, nāca cilvēki, sasēda uz bluķiem, un nakts simfonijai piebiedrojās ērģeles. 90. gadu vidū Pēteris šeit laulājās un kristīja bērnus. Turpat uz Svētaiņu zemes pārapbedīts viņa tēvs – skolotājs Žanis Elferts. Atmodas pirmsākumos Vides aizsardzības klubs panāca, ka nevardarbīgajam Krusta gājienam uz Rīteļu kapiem kareivji pat atvēra poligona vārtus. Bet jau pirms tam – ap 1988. gadu – zaļie paklusām iekļuva bumbotavas teritorijā un tika sodīti par nelikumīgu koku ciršanu baznīcā. Tagad ar Zvārdes un Ķērkliņu baznīcu drupu atmežošanu nodarbojas mācītājs Krists Kalniņš un Zvārdes vēstures apkopotājs Aivars Rijnieks. Viņiem piebiedrojas gan Cēsu, gan Limbažu, gan Saldus luterāņu draudžu jaunieši un Zvārdes ļaužu jau sirmie bērni. Atceļš pagātnē 1998. gada pavasarī Zvārdes mūža mežos devās Aivars Rijnieks. Viens mūžs ir par īsu, lai nokļūtu mūžībā. Taču arī vienā mūžā var mēģināt nokļūt caur pagātni nākotnē. Bet vai zināt, kā jāceļo, lai nokļūtu nākotnē? Pastāstīšu, kā to darīju es. Tā kā biju nolēmis izaicināt likteni ekstremālos apstākļos, tad gatavojos tam veselu gadu. Visu ziemu kopu mirstošo vecmāmiņu Elzu Priedi un no mājām izgāju vien uz dievkalpojumu un iesvētes mācību. Nokristījos Saldus Sv. Jāņa baznīcā ar mācītāja Jāņa Bitāna svētību. Tā kā ceļojums bija uz mazapdzīvotāko, mežaināko un krūmaināko Latvijas pagastu – Zvārdi, kur maz ceļu, bet daudz zvēru, putnu un kukaiņu, vakcinējos pret ērču encefalītu. Kabatā iebēru žāvētus ābolus, mežā skrubināju priežu un egļu pumpurus, ķēru zivis un gandrīz noindējos ar sēņu viru. Zvārdē bija mana vecvectēva, skolotāja Jēkaba Priedes (1868-1937) dzimtās mājas Mazzuši. Starp 501 viensētas drupām biju nolēmis atrast savējās. Tas izdevās, pateicoties Andra Mičuļa izveidotajai lieliskajai Zvārdes vietvārdu kartei. To, kā izskatās vietā, kur tikai pirms 11 gadiem beidzies Otrais pasaules karš, var redzēt turpat blakus jaunajam, atmīnētajam ceļam. Brīdinu, ka tikai pārdesmit metru attālumā no ceļa teritorija ir atmīnēta! Mans ceļojums Zvārdē ilga tikai vienu vasaru, tagad tas turpinās virtuālajā pasaulē. Mēģinu datorprogrammā atjaunot Zvārdi tādu, kāda tā bija līdz 1941. gadam. Cilvēki man uztic savus dzīvesstāstus, zīmē pēc atmiņas māju plānus, apkopo dzimtas kokus. Zvārdes drupās sapņoju un ilgojos tās kādreiz ieraudzīt, atdzīvināt, kā to jau izdarīja varonīgā Valda un Ļubas Markevicu ģimenīte, kas viensētu Vārpas uzcēla jau tad, kad Zvārdē vēl nebija ne elektrības, ne lāga ceļu. Jaunajai mājai ir neparasti daudz logu, jo viņi jau necerēja, ka kādreiz varēs nerēķināties ar saules gaismu vien. Tur tagad guļ arī ceļojošā izstāde par Žvārdi. Tiešām dīvaini, ka šodien iespējams apskatīt vietas, kur pirms 11 gadiem vēl diennakti vārījās Kurzemes katls. Mana bērnība Saldū pagāja, vērojot, kā naktīs spīguļoja no lidmašīnām izmestas, lēni planējošas «sveces», kas nakts bombardēšanu laikā apgaismoja poligonā novietotos mērķus, lai no Polijas vai Vladivostokas atlidojušie bumbotāji paši nenomaldītos un iespējami labi izpildītu «kaujas» uzdevumus. Tāds savdabīgs realitātes šovs it kā miera laikos… Brrrr! Skats no Ķīķīzera Kad vēl varēja uzkāpt Ķīķīzerī jeb bombardēšanas vadības centrā, visapkārt pavērās debesis un zaļu zāli apaugusi zeme, tik Odzēnu zilā ezeractiņa spīd caur krūmkoku segu. Tāda sibīriski nostalģiska sajūta. Atšķirība vien tā, ka Sibīrijā, kā par brīnumu, nav krūmu, bijušās mājvietas var atpazīt pēc dzelzs nātru audzēm, bet Latvijā un Zvārdē par tām vēsta ceriņu un maijrozīšu puduri. Kaut daba aizaudzējusi cilvēku cirstās brūces, ies laiks un pagasts paliks kā totalitārā režīma ilustrācija. Atgādināšu, ka Žvārdes pagasts kādreiz bija viens no turīgākajiem Lejaskurzemē. Pēc kara Žvārdē drupu vietās vēl bija mājas vai mūri, poligona laikā viss zudis: piemēram, ap 1957. gadu divstāvīgā Ķērkliņu skola pa ķieģelītim vien tika aizvilkta. Kapsētas kļuva nabagākas par daudzām svēti un skaisti aprakstītām granīta plāksnēm un pieminekļiem, ko militāristi iebūvēja savu māju pamatos. Jo vairāk centos kaut ko uzzināt par Žvārdi (agrāk: vācu val. Schwarden, krievu val. Švardenskaja), jo traģiskāk un unikālāk viss pavērsās. Valsts kinematogrāfijas arhīvā atradu tikai dažas bildītes. Zvārdes pagasta arhīva dokumenti sadeguši gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara laikā. Valsts vēstures arhīvā gan ir ziņas par divām 20. gs. iedzīvotāju skaitīšanām un baznīcu grāmatas līdz 1840. gadam, kad latviešiem vēl nebija uzvārdu. Saldus dzimtsarakstu nodaļā ir nodotas glabāšanā vecās Zvārdes baznīcas grāmatas, kurās ir visas Žvārdē reģistrētās laulības, dzimšanas un miršanas. Tas jau ir kaut kas! Taču to visu es stāstu tikai tāpēc, lai uzsvērtu, kādas bagātības, iespējams, ir mājās ikvienai zvārdenieka atvasītei, ja viņiem ir saglabājušās piemiņas lietas no tiem laikiem. Tāpēc, lai vēl kāds uzzinātu Zvārdes likteni, lūdzu vēl dzīvos šo vēstures notikumu aculieciniekus un viņu atvasītes palīdzēt atjaunot pagastu no atmiņu stāstījumiem, viensētu shēmu zīmējumiem. Iesaku ģimenes lokā izgatavot bijušo viensētu maketus, lai vēlāk, tos saliekot kopā kā puzli, kaut maketā atjaunotu turīgās Žvārdes vaibstus. 1998. gadā Saldū kopā pulcējās ap 100 zvārdenieku, kurus biju sameklējis un pierakstījis viņu atmiņu stāstījumus par bērnību Žvārdē. Daļa no šī mutvārdu mantojuma jau atšifrēti. Kad darbs būs pabeigts, ceru izdot grāmatu. Ja neesam vēl tikušies, zvaniet un rakstiet žurnālam «Vides Vēstis» vai zvaniet 41 25008, jo pastnieks uz Kvēpeni nenāk. Bet 15. maijā turpināsim atjaunot Zvārdes un Ķērkliņu baznīcu, lai Dieva spēks parādītos mūsu nespēkā. Oļģerta Dombrovska atmiņu stāstījums Es sevi uzskatu par Zvārdes pagasta dzimtcilvēku. Esmu dzimis 1924. gadā 10. martā Zvārdes pagasta Jaunbērzkausos. Tai laikā bija kārtība, ka ģimene dalīja zemes bērniem. Un manai mātei no Vecbērzkausiem tika atdalīta māja un jaunsaimniecība Jaunbērzkausi. Pēc karošanas vācu armijā atgriezos no izsūtījuma, pusnaktī ar vilcienu iebraucu Saldū un tik tālu biju atkopies, ka no Saldus stacijas gāju uz Zvārdi ar kājām pārliecībā, ka manās mājās kāds būs, kaut tur fronte bija gājusi uz priekšu un atpakaļ. Uz rīta pusi es biju pārgājis mājās. Situ pie loga, un vecāki bija ļoti pārsteigti, ka esmu dzīvs. Vecākais brālis bija kritis, bet par mani nekādu ziņu nebija. Kaut milicijas pilnvarotie mani uzraudzīja, es daudz neuztraucos: neko ļaunu taču nedarīju, vien savās mājās dzīvoju un savu zemīti strādāju. Un reiz, kur frontes joslā bij nesprāgušas daudz mīnmetēju mīnu, es tās, ar arklu arot, vienkārši ņēmu un krāvu kā malkas pagales grāvmalā. Bet reiz arkls trāpījās uz mīnas detonatora un sprāga. Es tiku nosviests gar zemi un, kad attapos, sāku pakustināt vienu kāju, otru kāju, rokas, mēģināju piecelties kājās. Zirgi bija aizskrējuši projām, bet no šķembām mani paglāba tikai arkla vērstuve. Sākoties poligonam, krievi maksāja par tām mājām naudu. Un mēs ar lielām klapatām, ar sūdzībām, par sievas tēva mājām saņēmām naudu, kaut kādus tūkstošus. Par saņemto naudu uzcēlām šito te mājiņu, kur tagad dzīvojam. Kad sākās dziesmotā revolūcija, no poligona aizbrauca armijnieki. Dibinājās Zvārdes pagasts, un mani uzaicināja par pagasta sekretāru, jo es esot viens no nedaudzajiem vēl dzīvi palikušajiem Zvārdes pagasta iedzīvotājiem, kas zina tās saimniecības, zina tos cilvēkus, kas tur dzīvojuši. Reiz teicu Zemesgrāmatu nodaļas vadītājai, ka man nevajadzētu ne priekšnieci, ne zemes nodaļu, jo es pazīstu cilvēku. Kad viņš nāk pie manis, es jau zinu: jūs bijāt divi brāļi un viena māsa, tajās un tajās mājās bijāt, man vajag vienīgo dokumentu – cik jums hektāru bija? Un to izziņu no Vēstures arhīva. Un es jums bez kaut kā atjaunotu zemes īpašuma tiesības. Bet visu reglamentē likums, un obligāti jābūt visām dzimšanas apliecībām, īpašnieku miršanas apliecībām. Tagad tā lieta ir ļoti sarežģīta. Un tad ar mani notika nelaime. 1994. gadā, kad pirmais pagasta zemes īpašnieks saņēma zemesgrāmatu, nezin no kā man bija asins izplūdums smadzenēs... Es knapi tiku līdz savai istabai. Tur nokritu pie galda, cilvēki izsauca ātro palīdzību, un mani ar kājām pa priekšu aizveda uz slimnīcu. Nu, es gribu teikt, ka man kārtējo reizi laimējās, jo šodien vēl esmu cik necik pie saprašanas un uz kājām. Zvārdes pagasta centrā bija tā sauktais Tautas nams. Tam pretī bija Lāča privāttirgotava. Vēl bija tā sauktā Zvārdes muiža jeb Zvārdes pils. Tur bija pienotava, kur krējumu, sviestu, sieru ražoja, un šai pienotavai bija pakļautas piecas sešas krejotavas: Puijās, Zaurā, Jaunseržos, Jumpravaišos un Striķos. Tajā pašā Zvārdes muižā bija pasta centrāle un ārsta pieņemamās telpas, pēdējā laikā tur bija ārste Šlesere, viņa bija Kursīšu – Zvārdes virsmežziņa Konrāda sieva. Viņi gan izšķīrās, bet dzīva vēl ir Konrāda meita Kristīne, kas pieprasījusi sava tēva zemi Gubeņos. Zvārdē, pretī pilij, aptiekāram Behmanim bija aptieka. Otrā pusē aptiekai bija veikals, tur bij’ veikalnieks Rusmanis. Tad vēl apmēram 1,5 km no Zvārdes centra bija baznīca. Draudzes mācītājs Vējiņš brauca no Kursīšiem uz Zvārdi noturēt dievkalpojumus. Pagasta vecākais bija Krieviņš Fricis un sekretārs – Ekerts. Pēc kara Zvārdes centrs bija nopostīts. Vienīgās labākās mājas bija palikušas Svētaiņi. Tā bija Elferta māja, kur pēc kapitulācijas iekārtoja ciema un pagasta valdi. Pēc kara ciema priekšsēdētājs bija tāds mazs vīriņš Circenis Teofīls, pagasta valdes priekšsēdētājs bija Fricis Bergmanis. Tagad ne tais Svētaiņos, ne Zvārdē nevar atrast veselu ķieģeli. Vienas drupas, vienas drupas… Uzsākt saimniecību Zvārdes pagastā ir ļoti liela problēma. Manuprāt, tur būs tikai džungļi. Manās mājās Jaunbērzkausos bija māja ar kūti zem viena jumta, dzīvojamo galu apmeta un ar kaļķi nokrāsoja, bet kūts galā bija, kā saka, māla stāvs, to nokrāsoja ar kaļķi. A, šodien? Elektrības nav, tai laikā ar elektrības nebija, bet tagad pat pa ceļu es nevaru uz savām mājām aiziet. Pa krūmiem cauri līzdams, es varu acis izskrāpēt, lai tiktu uz savu dzimto vietu. Tā tas ir. Zemes apstrādāšana arī ir bīstama. Pēc kara arī citi kara laikā nesprāgušo bumbu dēļ aizgāja postā: Lagūķos saimniece uzkāpa uz kājnieku mīnas – kājas norāva nost. Daudz bij’ tādu gadījumu. Poligona laikā pa blatu Zvārdē varēja iebraukt sestdienās, svētdienās, kad nebija uzlidojumu. Mēs braucām sienu pļaut. Pirmajos gados Zvārdē vēl mājas bija saglabājušās. Bet armijnieki jauca un pārdeva dzeršanai vai naudai vai paši cēla namus kaut kur... Odzēnu ķieģeļus veda un cēla Saldus sporta namu. Zvārdes māju ķieģeļi ir dedzināti un gatavoti Vītiņu ceplī, kur tai laikā Andersons tos mālus ar zirgiem mīcīja un pēc tam formēja, tie bija ļoti labi sala izturīgi ķieģeļi. Andersona meita dzīvo Rozentāla ielā. Viņi uzcēla te mājiņu, ne jau no saviem ķieģeļiem. Raksti par Zvārdes pagastu un Zebrus ezeru tapuši Baltijas jūras reģiona sadarbības programmas finansētā projekta «Masu saziņas līdzekļi un vide: Latvijas–Lietuvas pierobežas dabas un kultūras mantojums» ietvaros.