Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
“Lasītprieka” sērijā atkal jauns priecīgs pārsteigums – slavenās Karlsona un Pepijas māmiņas Astridas Lindgrēnes stāstu krājums. Jau zināmajiem mazuļu uzticamākajiem draugiem pievienojas nosalušais rūķītis Nise, lidojošais Liljonkvasta kungs, noslēpumainie pundurīši Pēteris un Petra, pat runājoša pulksteņa dzeguze. Pietaupiet to kā Ziemsvētku dāvaniņu ne tikai maziem cilvēkiem vien.
Lindgrēnes varoņi vienmēr kādu gaida: Pepija – tēti, Brālītis – Karlsonu. Bertils “šausmīgi” gaida pārnākam mājās tēti un māmiņu. Neatkarīgi no tā, ir blakus māsas un brāļi vai nav, bērns šķiet vientuļākais no cilvēkiem, kuram izdomātie un grāmatu draugi izrādās tie uzticamākie. No Krēslas zemes tramvaja nevienam nevajag izkāpt, braucamais var naski dārdināt tālāk, jo tajā ir jautri braukt. Tur aļņi staigā brīvībā un runā cilvēkiem saprotamā valodā. Tur nekādām problēmām nav nozīmes. Bet, kas pats galvenais, - Jēranam tur vairs nav slima kāja. Lindgrēnei cilvēks nebūt nav radības kronis, pat pulksteņa dzeguze piktojas: “Kāpēc par mani domā, ka es protu tikai kūkot!” Ideālisms tā spožākajā izpausmē – cilvēks maldās, jo par īstenību uzskata, to, ko pats redz. Bet patiesība ir tur laukā. Un tā ir saprotama tikai bērniem. Ilgošanās pēc suņa, šķiet, raksturīga visiem Lindgrēnes varoņiem, pieaugušie to nesaprot. “Suņi esot dārgi, ar tiem esot liela noņemšanās, un arī mazajam brālītim tie kaitēšot.” Ak, ja tiem pieaugušajiem būtu kaut kripatiņa sajēgas… Kā mazās Barbrū tētim un māmiņai. Astridas Lindgrēnes kopotajiem rakstiem – goda vietu mājas grāmatplauktā! ČILLEVIPEN! (Rīga, “Zvaigzne”, 2000. Mudītes Treimanes tulkojums)