"Mana balss" - tur tekstā viss, manuprāt, ir diezgan skaidri pateikts.

Dažas lietas ir stiprākas par mums, un mēs varam plānot vai neplānot - tās vienkārši notiek ar mums, ierauj mūs savā varā un nerēķinās, vai gribam to vai ne.

Un visas jaudīgākās dziesmas pasaulē ir par sirdslietām [smejas]. Savā ziņā kā naktstauriņi lido uz uguni - ne tie spēj izturēt tās karstumu, ne paši saprot, kamdēļ nespēj pretoties tam.

Nejautāšu tev neko pārāk detalizēti, bet tik tiešām, noklausoties albumu, ir diezgan skaidrs, ko esi vēlējies pateikt. Šaubas, pienākuma apziņa, savas tumšās puses iepazīšana. Viena no, manuprāt, atklātākajām dziesmām albumā "Tas vēl nav viss", šķiet, reflektē par pagātni...  

- Jā, piekrītu... tā ir skumja dziesma, bet ar cerību stariņu. Mēģinājums rast ticību tam, ka, pat stāvot uz kāda viena personiska pasaules gala sliekšņa, būs turpinājums. Panti ir ļoti retrospektīvi... piedziedājums - pašiedvesma, lai nesalūztu.

Ja par muzikālo pusi... nekādas būtiskas izmaiņas skanējumā nav notikušas, ja neskaita astoņas minūtes garo "Puse no manis", kurā esat atļāvušies nedaudz paeksperimentēt ar formu, saksofona solo?

- "Puse no manis" un, manuprāt, arī "Es jau drīz būšu klāt" ir divas muzikālās atkāpes no mums ierastā formāta. Jā, bija plāns radīt dzīvīgāku, roķīgi dejojamāku, ja tā vispār drīkst teikt, albumu, bet dzīve ieviesa savas korekcijas, un, tā kā mēs joprojām spēlējam un dziedam par pašu piedzīvoto, tad nu albuma noskaņa ir šāda, trīsoša. "Puse no manis" ir sava veida kontrolēts jam session ieraksts, kur dziesmas otrā puse bija sarunāta, bet viss, kas notiek sākumā, - ļaušanās tā brīža emocijai, mūzikas plūdumam. Studijā ierakstījām tik trīs teikus un pēc tam atsevišķi taures, un pārdziedājām balsis ar īsto tekstu... savā ziņā šis ir eksperiments pretēji līdz šim ļoti pārdomātām un iepriekš izsvērtām instrumentu partijām.

Šajā albumā esat sadarbojušies arī ar teksta autoriem no malas? Kāpēc tā? Savu ideju apsīkums vai vēlme izmēģināt ko jaunu?

- Ja godīgi, tad "Lamatām" un "Mums ir ko zaudēt" prasījās vieglu, mazliet ironisku tekstu, bet man šajā dzīves nogrieznī neizdevās uzrakstīt neko tādu, kas patiktu un atbilstu mūzikas noskaņai. Tad nu uzrunājām Alisi Josti un Arni Račinski. Un Alise jau ik pa brīdim palīdzēja ar kādu padomu. Ideju netrūka, un idejas tekstu sakarā ir mūsu, bet konkrēti šīm dziesmām tās nekārtojās vārdu rindās, tamdēļ palūdzām mūsu stāstu idejas saviem vārdiem izteikt Alisei un Arnim.

Skaidrs, ka šis ir pēc skaita trešais albums, tāpēc šāds nosaukums, bet "trīs" ir arī darbības vārds. Kas šajā gadījumā trīs? Ļauj minēt - sirds! 

- Jā, pamatdoma ir par trīsēšanu, ne skaitli. Un jā, tas ir par sirds trīsēšanu, par iekšējā nerva trīsēšanu.

Pastāsti par gaidāmo koncertu Arēnā. Kaut kas īpašs jau šādos gadījumos ir jāplāno.

- Jā, kaut ko īpašu plānojam, gan vizuāli būs jaunas idejas, gan jauni un nebijuši viesi, bet šobrīd to vēlamies paturēt noslēpumā. 

Risks attaisnojies, rīkot šādu lielu koncertu?

- To mēs redzēsim 20. oktobrī (smejas).

Biļetes uz "The Sound Poets" koncertu "Biļešu servisa" kasēs un internetā.