Mūsdienās augstceltnes ir sastopamas teju jebkurā valstī, tostarp arī mūsu Latvijā ir vairākas daudzstāvu ēkas, kas ierindojas augstceltņu sarakstā. Debesskrāpju vēsture nemaz nav tik sena – tā aizsākās industrializācijas periodā, 19. gadsimtā, kad masveidā sāka attīstīties dažādas nozares un parādījās pirmie elektronikas aizmetņi.
Jāatzīmē, ka pasaulē pirmā augstceltne ir Ēģiptes Gizas piramīdas, kas celtas no 2580. līdz 2560. gadam p.m.ē. Taču senās piramīdas, bākas, pilis, baznīcas un citas samērā augstas būves nebija paredzētas liela cilvēku pulka izmitināšanai.
Par daudzstāvu celtnēm, kurās varētu dzīvot vairāki desmiti un pat simti tūkstošu iedzīvotāju, sāka aizdomāties vien 18. gadsimta beigās, sākoties industrializācijai, kad uz pilsētām masveidā sāka pārcelties cilvēki no lauku apgabaliem.
Tieši iedzīvotāju pieplūdums pilsētās bija pamudinājums tā laika arhitektiem radīt alternatīvas savrupmājām vai nelieliem īres namiem. 18. un 19. gadsimtā būvniecībā sāka izmantot dzelzs armatūru, kas ļāva ēkām droši stiepties augstumā, turklāt 1954. gadā amerikāņu inženieris Eliša Greivs Otiss uzkonstruēja pirmos liftus, kas tolaik bija ievērojams pavērsiens ēku projektēšanā.
Pilsēta, kas uzbūvēja pirmo daudzdzīvokļu augstceltni, bija Čikāga – novatoriskajai ēkai bija desmit stāvu. To pabeidza 1885. gadā.
Desmit stāvu ēka mūsdienu pasaulē var nešķist nekas īpašs, taču tolaik tā bija grandioza celtne, kas pārsteidza ne vienu vien pilsētnieku. Ēkas arhitekts Majors Viljams Lebarons Džennijs bija viens no pirmajiem, kas būvniecībā izmantoja dzelzs rāmjus. Šāds ēkas korpuss padarīja sienas stabilākas un noturīgākas.
Džennijs Čikāgas augstceltni radīja pēc grieķu kolonnas principa – tās apakšējie stāvi funkcionēja kā pamatne, kas ievērojami atšķīrās no ēkas kopējā dizaina, tajā viņš vairāk iestrādāja stikla skatlogus un plašākas telpas, kuras varēja izmantot komerciāliem mērķiem. Vidējie stāvi stiepās augšup kā stabs, bet "kapiteli" arhitekts rotāja ar vienkāršiem, bet grezniem ornamentiem, kas mazliet sliecās pāri ēkas sienām un atdarināja kroni. Viņa celtne bija radīta no ugunsdrošiem materiāliem, kā dzelzs, cements un ķieģeļi. Tāpat arhitekts īpaši piedomāja pie logiem – tie augstceltnēm bija izmērā lielāki nekā ierasts, lai dzīvokļus iespējami labāk izgaismotu un nodrošinātu ventilāciju.
Pirmajā debesskrāpī bija lifts, elektrība un sanitārais mezgls, kā arī māja bija aprīkota ar ugunsdzēsības inventāru un ārējām kāpnēm izmantošanai ugunsgrēka gadījumā.
Gandrīz jau tajā pašā gadā augstceltnes kā sēnes pēc lietus parādījās arī citās ASV lielpilsētās, kā Ņujorka, Filadelfija, Detroita un Sentluisa. Augstceltņu bums pārņēma arī citus kontinentus - tās sāka celt Austrālijā, Eiropā un Āzijā. Ēkas sāka strauji augt un tās cēla aizvien augstākas, tomēr ar šo faktu nebija pārāk apmierināta tā laika Lielbritānijas karaliene Viktorija, kas noteica ēku augstuma limitu.
Par debesskrāpju zelta laiku varētu uzskatīt 1930. gadus, kad tie parādījās teju visās pasaules lielākajās pilsētās, turklāt paralēli augstceltņu būvniecībai attīstījās arī dažādi arhitektūras stili, piemēram, Art Deco, futūrisms, modernisms u.c. Mūsdienās debesskrāpji ir kļuvuši par teju vai neatņemamu pilsētas sastāvdaļu – šādas ēkas ir gandrīz jebkur, tās turpina attīstīties un kļūt augstākas.
