Šodienas redaktors:
Krista Garanča

Laura Grēviņa: “Mans bērnu dzemdēšanas limits ir izsmelts”

Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Ekrānuzņēmums

Dīdžeja un radio “pieci.lv” jeb “Latvijas Radio 5” balss Toma Grēviņa sieva, bloga “Viens+viens” autore Laura, kura bieži dalās ar pārdomām sociālajos tīklos, “Instagram” nākusi klajā ar jaunām atklāsmēm par sevi, bērniem un mātes lomu. Izskatās, ka nākamais ģimenes pieaugums Grēviņu ģimenē vis tik drīz varētu nebūt.

“Man šķiet, ka daudziem par mani ir tāds priekšstats, ka esmu tāda “mammīga” mamma. Bet tas galīgi nav par mani. Spēlējos ar piespiešanos (bet spēlējos), uz pasākumiem un kafejnīcām ņemt līdzi izvairos (ja vien tie nav paredzēti bērniem), un vispār arvien grūtāk kļūst nolikt malā savu ego, kad, piemēram, bērni slimo (kā šobrīd). Laikam manī vairs nav tie grūtnieču/barojošu māmiņu/pēcdzemdību hormoni, kuriem pateicoties tas viss kaut kā sanāca pašsaprotamāk. Vai arī “vecums”?

Bērniem augot un kļūstot patstāvīgākiem, šķiet, es pati kļūstu slinkāka (?) un egoistiskāka, vairāk atkal atgriežos pie savām vajadzībām un vēlmēm.

Cik ļoti mana domāšana ir mainījusies pēdējo 5-6 gadu laikā, kad šķita, ka mans vienīgais un labākais darbs būs - būt mammai, būt mājās ar bērniem! Protams, es viņus mīlu, bet ar pāris dienām 24/7 ir enough, lai meklētu brīdi aizšmaukt prom kaut uz pusstundu. Jo nu neviens darbs manā pieredzē nav bijis tik intensīvs, kā vienkārši būt mājās - rūpēties par tīrību, bērniem, maltītēm. Tas vairs nav mans aicinājums. Bet cik labi, ka man viņi ir, un es pirms tam nezināju, kā ar viņiem kopā būs būt. Šobrīd šķiet, ka mans bērnu dzemdēšanas limits ir izsmelts. Bet varbūt pēc gada atkal domāšu citādāk,” prāto Laura.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Man šķiet, ka daudziem par mani ir tāds priekšstats, ka esmu tāda “mammīga” mamma. Bet tas galīgi nav par mani. Spēlējos ar piespiešanos (bet spēlējos), uz pasākumiem un kafejnīcām ņemt līdzi izvairos (ja vien tie nav paredzēti bērniem), un vispār arvien grūtāk kļūst nolikt malā savu ego, kad, piemēram, bērni slimo (kā šobrīd). Laikam manī vairs nav tie grūtnieču / barojošu māmiņu/ pēcdzemdību hormoni, kuriem pateicoties tas viss kaut kā sanāca pašsaprotamāk. Vai arī “vecums” ?Bērniem augot un kļūstot patstāvīgākiem, šķiet, es pati kļūstu slinkāka (?) un egoistiskāka, vairāk atkal atgriežos pie savām vajadzībām un vēlmēm. Cik ļoti mana domāšana ir mainījusies pēdējo 5-6 gadu laikā, kad šķita, ka mans vienīgais un labākais darbs būs - būt mammai, būt mājās ar bērniem! Protams, ka es viņus mīlu, bet ar pāris dienām 24/7 ir enough, lai meklētu brīdi, lai aizšmauktu prom kaut uz pusstundu ? Jo nu neviens darbs manā pieredzē nav bijis tik intensīvs, kā vienkārši būt mājās - rūpēties par tīrību, bērniem, maltītēm. Tas vairs nav mans aicinājums ? Bet cik labi, ka man viņi ir, un es pirms tam nezināju, kā ar viņiem kopā būs būt. Šobrīd šķiet, ka mans bērnu dzemdēšanas limits ir izsmelts ? Bet varbūt pēc gada atkal domāšu citādāk ? #motherhood

A post shared by lauragrevina (@lauragrevina) on

Uz augšu