“Laiki mainās, mainās ļaužu dzīve un paražas, mainās zināšanas par lietu kārtību un vērtības, tomēr kaut kas paliek nemainīgs - cilvēka daba,” cauri gleznainajiem filmas “Baltu ciltis. Pēdējie Eiropas pagāni” nobeiguma kadriem rāmi plūst, aktiera Kaspara Znotiņa aizkadra balss. “Baltu ciltis” ir pirmā populārzinātniskā filma, kurā vienlaikus nopietni un aizraujoši, mēģināts palūkoties uz mūsu senāko vēsturi.

Mani nedaudz biedē latviešu filmas, it īpaši par vēsturi, kuras skatoties pārņem tāda kā kauna sajūta, kad nezini kā reaģēt - smieties, nolaist acis vai neirotiski šūpot kāju. Kaitina ne jau atkāpes no vēsturiskajiem faktiem vai dīvainības sižetā, bet gaumes trūkums un banalitāšu koncentrāts. Tāpēc “Baltu ciltis” sāku skatīties ar bažām. Jau pirmās minūtes patīkami pārsteidza - filma ir gaumīga, aizraujoša un gudra. Kinolentē skatītājs sastop 11 baltu un somugru ciltis, katru uz septiņām minūtēm. Tieši tik -11 reizes apturēju filmu, lai iegrieztos “google” virtuvē remdēt izsalkumu pēc informācijas par kārtējo seno cilti. Filmas beigās Baltijas reģiona karte bija izraibināta, atzīmējot vietas, kuras vērts apceļot.

Vēl filma ir savdabīga ar to, ka astoņus gadsimtus senos notikumus ekrānā iedzīvinājuši trīs brāļi - režisori Raitis Ābele un Lauris Ābele un operators Mārcis Ābele. Ar viņiem sarunājos par to, kas mūsos atlicis no “pēdējiem pagāniem”, kāpēc mūsu senči nebaidījās no nāves, bet mūsdienu cilvēkam vajadzīgi senie rituāli.

Tu esi pliks bez cepures!

Iespējams, ka viens no iemesliem, kāpēc filma “pavelk”, ir tas, ka vēsturiskās identitātes meklējumi šobrīd ir aktuāli visā rietumu pasaulē, respektīvi, vēsture ir modē. Postmodernisma nenoteiktības, fragmentācijas un cinisma nogurdinātie atgriežas pie dzīves jēgas meklējumiem, aizvien biežāk uzdodot sev jautājumu: kas mēs īsti esam, no kurienes nākam un kurp virzāmies? “Mēs esam sava laika produkts un saknes nav svarīgas. Šis vienvirziena pasaules skatījums ir kā vilnis, kas atsitas un izraisa pretkustību,” iesāk Lauris. “Piemēram, amerikāņiem ir grūtības interesēties par savu vēsturi. Kāds itāļu draugs stāstīja, ka brīdī, kad amerikāņi ar lepnumu rādīja: “Lūk, īsta vēsture! Šī māja ir no 19. gadsimta”, viņš bija neizpratnē, jo dzīvo mājā, kas celta 14.gadsimtā!”

Raitis turpina: pirms gadiem 15, 16 šādu filmu nebūtu iespējams radīt, jo tā lielā mērā tapa, pateicoties cilvēku - vēstures entuziastu, tradīciju turētāju, rekonstruktoru entuziasmam. “Mēs piedāvājām platformu idejas īstenošanai un cilvēki nāca ar saviem tērpiem, rekvizītiem, ko tālāk jau šķiroja mūsu speciālisti - kas attiecas uz 13. gadsimtu, kas nē.” Filmā piedalījušies vairāk nekā 500 vēstures rekonstruktoru no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas.

Par laiku pirms krusta kariem rakstītu vēsturisku liecību ir gaužām maz, jo Eiropas kartē esam tādi jocīgi - pie mums aizvēsture turpinājās līdz 12. gadsimtam. Šī iemesla dēļ brāļi pievērsās 13. gadsimta sākumam - par šo periodu parādās pirmās dokumentālās liecības - Indriķa hronika, piecdesmit gadus vēlāk Atskaņu hronika. “Par sevi mēs varam uzzināt, lasot citu tautu hronikas, vai, piemēram, skandināvu sāgas.

Senākais avots, kurā pieminēta mūsu teritorija ir romiešu vēsturnieka Kornēlija Tacita (dzimis 56., miris 117. gadā) darbs, kurā viņš raksta, ka aiz ģermāņu tautām dzīvo aisti, kas tirgojas ar dzintaru. Vai tie bija kurši, vai varbūt prūši, mēs nezinām.

Turklāt 13. gadsimtā jau parādās gravīras. Mēs varam noprast, kādi tērpi tajā laikā bija vācu tirgotājiem, kas ienāca šajās teritorijās,” stāsta Raitis. Vēlmi pastāstīt ko vairāk par to, kas ir vidusskolas vēstures kursā, raisīja arī izpētes laikā apmeklētie muzeji Lietuvā un Polijā, kur atradās izrakumos atrastās maskas no kādas senas kultūras.

Brāļi saka, ka nebūdami vēsturnieki, varēja atļauties vairāk nekā akadēmisko zinātņu pārstāvji - autentiskuma sajūta filmā saglabāta, nepretendējot uz pilnīgu vēsturisku precizitāti. “Kā bija, to neviens nezina – varēja būt tā vai mazliet citādāk. Ja cilvēkam ir interese, viņš pats var iedziļināties un pētīt - kuras Lieldienu vai Saulgriežu tradīcijas ir senākas, kuras ir sinkrētisms, radies kristietībai sajaucoties ar senču ticējumiem. Tas ir aizraujoši - šķetināt vaļā tradīcijas, meklējot, kas ir dziļumā.

Cūkas šņukurs uz galda - tas nav tik vienkārši. Tas ir vesels stāsts, kurā var meklēt līdzības ar skandināviem.

Līdzko sāc pētīt kādu tēmu, saproti, ka tajā ir baigie dziļumi, piemēram, mūsdienu cilvēks Parīzes strūklakā iemet vienu eiro. Darbības nozīme dziļākajā būtībā ir ir tas pats senču praktizētais upurēšanas rituāls,” turpina Raitis.

Buki, mežvilki, budēļi, čigāni, ķekatas, spiekstiņi, tatari, kaitas, kurciemi, Mārtiņbērni, Katrīnas bērni. Šamanisku noskaņu filmai piešķir maskošanās rituāli, no kuru trūkuma filma necieš. Un nav jau brīnums, jo Latvijā ir sastopami vairāk nekā 70 masku grupu nosaukumi. Maskošanās bija raksturīga gadskārtām un gada tumšajai pusei - no Mārtiņiem novembrī līdz Meteņiem februārī, bet dažos reģionos no Miķeļiem septembrī līdz Jurģiem (Ūsiņos) aprīlī. Filmā maskas maina realitāti, transformē laiku, telpu, pasaules kārtību, veidojot saikni ar debesīm un veļu valstību. “Mēs nevarējām informatīvi izstāstīt par katru masku, tāpēc konsultējoties ar folkloras pārzinātāju Andri Kapustu un folkloras kopu dalībniekiem, atlasījām maskas, kuru izcelsme varētu būt atbilstoša laika posmam. Katrai maskai ir dziļāks līmenis, ko nevar izstāstīt, bet var ieraudzīt. Gandrīz katrs rekvizīts filmā ir pārdomāts, ar jēgu - nevis no zila gaisa,” skaidro Raitis. Maska ir universāla kultūras matrice. Maskošanās bija gandrīz visām pasaules tautām, izņemot tās, kurām raksturīga ķermeņa krāsošana. "Neilgi pēc mūsu Mārtiņiem, amerikāņiem ir Helovīns - skaļāks un pompozāks, tomēr senajai ķeltu tradīcijai ir saistība ar mūsu veļu laiku." 

Varbūt Helovīns nav tik slikts? Tas ir tas pats senais sevis transformēšanas rituāls, tikai apaudzis ar popkultūru. Varbūt ar laiku mēs Hellovīnu pieskaņosim mūsu tradīcijām un pārģērbsimies nevis par Zirnekļcilvēku, bet Dzērvi.

Mēģināt saprast, kā cilvēki tolaik ģērbās, nebija viegls uzdevums - arheoloģiskajos izrakumos atrastie fragmenti ir svētku drānas, nevis ikdienas apģērbs. Līdz ar to ekspertu vidū ir daudz minējumu, pieņēmumu, strīdu.

Filmas sākumā pieļāvām lielu kļūdu - sākām filmēt cilvēkus bez cepurēm. Zinājām, ka cepures jāliek, bet bija karsta vasaras diena.

"Viena no Latvijas vadošajām viduslaiku apģērba ekspertēm Ieva Pīgozne sacīja, ka toreiz iet cilvēkos bez cepures būtu tas pats kas mūsdienās staigāt bez biksēm. Bez cepures tu esi pliks!”

Savukārt arheologs Artūrs Tomsons autoriem pārmeta “pārspīlēšanu ar kapucēm”. No mūsdienu skatpunkta, senāko viduslaiku cilvēki kapucēs izskatās stilīgi, bet arheoloģiskie atradumi šādu tērpšanās manieri mūsdienu Baltijas reģionā neapstiprina. Latvijas rekonstruktori (aktieri) šādas kapuces ir iecienījuši, jo tās ir ērtas un patīkamas - sargā no lietus un vēja. Nezinot, ko toreiz vietējie nēsāja, izvēlējāmies tuvāko zināmo alternatīvu - skandināvus, kas nēsāja kapuces. Tāpēc tas parādās arī filmā.” Par vēsturisko faktu interpretāciju brāļi ironizē: ja nākamgad purvā atradīs divus metrus garas rūķu cepures, tad aiznākamgad pārrakstīs visu vēsturi.

Seno tautu bezbailība nāves priekšā

Filmā skatītāja “acis un ausis” dāņu tirgotājs Larss apceļo 11 baltu un somugru ciltis, ļaujot mums satikt galindus, augštaišus, zemaišus, sēļus, latgaļus, kuršus. Kā dāņu tirgotājs, dodoties cauri plašām teritorijām, sarunājās? Ar tulka palīdzību, paskaidro Raitis. Lieta tāda, ka 13.gadsimtā nebija nacionalitāšu mūsdienu izpratnē. Lielāka nozīme bija tam, ar ko cilvēks dzīves laikā nodarbojas, tāpēc dalījums veidojās drīzāk sociāls, pēc principa: zvejnieki, tirgotāji, karavīri, zemnieki. Ja karavīrs pusi dzīves pavadīja jūras tajā pusē, tad atgriezies, viņš arī šeit pievienojās karavīriem. Tirgonis, kas pēc daudziem Dānijā pavadītiem gadiem, atkuģoja uz Ziemeļpoliju, kā bija, tā palika tirgotājs.

Kuģu būvētāju visur pasaulē cienīja viņa prasmju dēļ. Neviens uz viņu kā uz dāni vai poli neskatījās.

Pat, ja tirgotājs runāja tajā pašā valodā kādā zemnieks, viņiem tāpat nebija par ko sarunāties, jo atšķīrās abu pasaules redzējums. Izprast, kā dzīvoja un pasauli uztvēra mūsu senči, mūsdienu cilvēkam nav viegli. Piemēram, filmā ir stāsts par bezbailīgajiem lietuviešiem, kas kaujas laukā devās, nebaidoties no nāves. Ja nevarēja izkļūt no aplenkuma, pašnāvību izdarīja visi, ieskaitot sievas un bērnus. (Starp citu, Lietuvā joprojām ir lielākais pašnāvību skaits Eiropā.) Raitis skaidro, ka bezbailība nāves priekšā vispār raksturīga senajām tautām. 1577. gadā, kad Cēsīm pietuvojās Ivana Bargā karaspēks, pašnāvību uzspridzinoties ar šaujampulveri pilī izdarīja 300 cilvēki.

Zinot Ivana Bargā nonāvēšanas metodes, piemēram, uzsēdinot cilvēku uz pīķa, īpaši daudz variantu jau arī nebija. Tomēr jautājums, vai visi 300 zināja, ka zem viņiem tiek aizdedzināts šaujampulveris, un gribēja mirt, paliek neatbildēts.

Nav izslēgts, ka lēmumu viņu vieta pieņēma daži “entuziasti”, piebilst Raitis. Tā joprojām ir lielākā masu pašnāvība Eiropā.

Zināms, ka pagāniskie balti tajā laikā jau prata savām vajadzībām pakļaut dabu. Uz seklu lagūnas ezeru ledus, tādu kā pašreiz ir Babītes un Kaņiera ezers, viņi kurināja ugunskuru, ar gaismu pievilinot zivis. Tad ar bomi dauzīja pa ledu tās apdullinot, pēc tam ledū izsita caurumu. Siltajā laikā viņi izlika murdus un no akmeņiem veidoja tādas kā piltuves zivju ķeršanai. Daugava bija ne vien lielākā Eiropas lašupe, bet tajā dzīvoja arī metru garas stores. Šobrīd šie zivju ikri ir vieni no visdārgākajiem pasaulē, stāsta brāļi.

“Senču tradīcijas” mūsdienās pārņēmuši malumednieki, kas nārsta laikā ķer lašus. Arī sirošana kaut kur zemapziņā vēl palikusi. Gadās, ka “lietuviešu sirotāji” pierobežā “aplasa” zāles pļāvējus. Toties kuršu kaujinieciskais gēns par sevi dod zināt zvejnieksvētkos, kad kaušanās iet vaļā no Lapmežciema līdz pat Engurei.

No entropijas uz depresiju

Mums liekas, ka Latvijā atrastais ir superunikāls, bet patiesībā tas attiecas uz visu Baltijas jūras areālu, stāsta Lauris, Raitis un Mārcis. Filmas tapšanas procesā viņi pamatīgi izpētījuši Baltijas reģionu. Kaut vai… Piemēram, Helsinku vēstures muzejā ir telpa, pilna ar rokassprādzēm, kurām ir Nameja gredzenam raksturīgais bizes veida trīsdaļīgais vijums. Tas nozīmē, ka šādas rotas bija visās piejūras teritorijās. Tajā laikā kāds atveda rokassprādzi ar trīsdaļīgu vijumu, parādīja meistaram un tas uztaisīja daudzas līdzīgas. Gluži tāpat kā padomju laikos no “Burdas” tika ņemtas piegrieztnes, pēc kurām sievietes visā Latvijā šuva kleitas; vai apmainījās ar picas receptēm, ko sāka gatavot daudzas saimnieces.

Jaunas vēsmas varēja ienāk pa jūras ceļu, jo kad laika apstākļi bija labvēlīgi cilvēki kuģoja no viena krasta uz otru.

“Šobrīd mums Gotlande šķiet tālu, bet tajā laikā neizmērojams šķita attālums no Kurzemes piekrastes līdz Latgalei, jo ceļu sistēma ne tuvu nebija tāda kā mūsdienās, turklāt bija jābrauc cauri bīstamiem mežiem. Līdz ar to jūra, ja vien nebija pirātu, bija ātrākais un drošākais pārvietošanās ceļš.”

Raugoties no 13. gadsimta perspektīvas, radniecīgas bija Gotlandes, Sāmsalas un Kurzemes piekrastes tautas. Piemēram Gotlandi apdzīvojušās gotu ciltis uzturēja draudzīgas attiecības ar kuršiem, bet zviedri no cietzemes bija gotu ienaidnieki.

Mārcis saka, ka cilvēki visbiežāk apmetās blakus upēm, pa kurām ziemā pārvietojās ar slidām, kas bija taisītas no dzīvnieku kauliem. Un tas, cita starpā, nozīmē, ka tā laika ļaudīm bija attīstīta radošā domāšana.

Uz to, ka mūsdienu cilvēka smadzenes, ir mazāk nodarbinātas, nekā senajam zemniekam, kuram dzīvē bija daudzpusīgāki uzdevumi, norāda vairāki ārvalstu smadzeņu morfoloģijas pētnieki. Padomājiet tikai! Mūsu sencis prata, gan pirti uzcelt, gan cūku iesālīt, gan lauku apstrādāt, un vēl kārtīgu kandžu izdzīt.

“Mums ir kosmosa kuģi, kas dodas uz Marsu, sirds implanti, bet, vai tas, kurš izgudro kārtējo aifona aplikāciju, izdzīvotu tajā 13. gadsimta būdā? Visticamāk, ka viņš pēc diviem mēnešiem ietu bojā,” spriež filmas autori. “Mūsdienu cilvēks var atļauties visu smadzeņu kapacitāti lietot viena uzdevuma risināšanai, bet senajam cilvēkam, lai izdzīvotu, bija jābūt daudzpusīgām un vienlaikus radošam.”

Runājam par to, ka dzīvei pilsētvidē ir tiešs sakars ar depresiju, kas pēc Pasaules veselības organizācijas aplēsēm 2020. gadā depresija kļūst par otro biežāko darba nespējas un invaliditātes iemeslu (aiz sirds asinsvadu slimībām). “Depresija saistīta ar to, ka cilvēki dara darbu, kuram neredz rezultātu. Ja tu darini galdu vai ej medībās, tu redzi reālu rezultātu, bet, ja tu dzīvo pilsētvidē, kas cilvēkam nav dabiska, tu izkāp no vienas kastes, pārvietojies citā kastē un tā tālāk. Rīgā ir maza pilsēta, bet lielajās metropolēs tas ir īpaši izjūtams. Mūsdienu vide savā ziņā ir cilvēkam nehumāna, jo, grozies kā gribi, cilvēks ir dabas sastāvdaļa,” stāsta Lauris. “Depresija no tā, ka neprotam neko - ne sieru siet, ne jumtu salabot. Kā birojā iegūst pienu? Zvans piegādātājam! Izdzīvošana resursu trūkuma apstākļos neļāva atslābināties, liekot būt pastāvīgi radošam.”

“Mūsdienu neirozinātniekam Robinam Karhārtam Herisam (Dr. Robin Carhart-Harris) ir teorija par entropiju un depresiju, kas ir kā divas galējības. Atrodoties entropijā, cilvēks ir saistīts ar visu, kas apkārt, viņš sevi izjūt kā daļu no Visuma. Otrā pusē ir noslēgtība no pasaules, koncentrēšanās uz savu ego, un sevi kā visu nelaimju cēloni. Senais cilvēks sevi izjuta kā daļu no pasaules, bet mēs virzāmies uz depresijas pusi.

Ja tu nevari samaksāt telefona rēķinu, tātad tu nevari nopelnīt, esi stulbs un turpini dzīvot savā bedrē, neredzot pasauli sev apkārt.

Ja skatāmies racionāli, pagāniskie rituāli ir veids, kā izdzīvot - ne vien tolaik, bet arī mūsdienās, kad no vienas puses, mums ir komforts, no otras, esam sevi aplaupījuši,” saka Raitis.