Latvijas Nacionālais teātris patiesībā jubileju svin jau visas savas 100. sezonas garumā, bet apzināti sācis gatavoties tai pirms pieciem gadiem, izdodot teātra žurnālu “Būs!”, kura nosaukumā ietverta 100. jubilejas gaidīšanas ideja, ir digitalizēts viss teātra plašais fotoattēlu arhīvs, izveidota teātra vēstures mājas lapa un tapusi Lindas Ģībietes dokumentālā filma “Dienišķais teātris” .

Visas 100. sezonas garumā gan teātra lielajā, gan mazajās zālēs visi jauniestudējumi ir latviešu autoru darbi – sākot ar grandiozajiem Raiņa “Pūt, vējiņiem” sezonas atklāšanā Elmāra Seņkova režijā, kas pirmizrādes brīdī kļūst par sezonas “grāvēju”, gan visos tālākajos darbos – H.Gulbja “Cīrulīšos”, kas veltīti latviešu viensētām un to saimniecēm, ko iestudēja Edmunds Freibergs, Z.fon Fēgezaka “Baltiešu gredzenā” (rež. Viesturs Kairišs), kas ļauj ieskatīties vēl kādā mūsu zemes mazzināmā lappusē, ko esam aizmirsuši, – vācbaltiešu kultūrā un liktenī. Savukārt jau pēc teātra jubilejas pirmizrāde būs režisora Valtera Sīļa un dramaturga Jāņa Baloža skatuves versijai “Zem diviem karogiem” par 80. gadiem un grupu “Jumprava”, kurā skanēs grupas populārākās dziesmas.

Valsts simtgadei bija veltīts otrs Valtera Sīļa uzvedums - “Tikšanās vieta - Pilsētas II teātris”, kas ļāva piedzīvot valsts dibināšanas “simulāciju”.

Arī teātra mazajās zālēs visas izrādes ir latviešu darbi – gan četru izrāžu cikls Jaunajā zālē  - “Antiņš. Zelts. Kalns”, “... visas manas vājības ir tavas lūpas”, “Ceļojums uz Ziemeļiem”, “Latvieši”, gan Aktieru zāles jaunākie iestudējumi - “Paradoksālā Latvija” un “Aka”.

Latvijas Nacionālā teātra februāra repertuārā ir īpaši izcelti desmit izrāžu nosaukumus – tā ir teātra “Jubilejas izlase”, jeb desmit atšķirīgas izrādes, ko veidojuši dažādi režisori un kas katra ir ar kaut ko īpaša tieši teātra jubilejas kontekstā. Sākot ar “Salomi” vēl janvāra pēdējās dienās un beidzot ar jau pieminētajiem “Pūt, vējiņiem” marta sākumā. Pa vidu – viens no mūsu lielākiem pēdējo gadu notikumiem - “Latgola.lv”, kas spēja 150 reizes sapulcēt pilnu teātra lielo zāli. Pirms katras no šīm izrādēm skatītājus uzrunās attiecīgās izrādes režisors vai kāds no teātra vadības.

Drīz pēc Latvijas valsts izveidošanas top iespējama ideja par savu nacionālo teātri, ko uz Rīgu atved dzejnieks Jānis Akurāters. Tā uzdevums – būt par teātri tautai, par nacionālas nozīmes kultūras un mākslas centru, lai pēc iespējas plašāku sabiedrības daļu iepazīstinātu ar teātra mākslas un kultūras norisēm.

Latvijas Nacionālais teātris sev mājvietu rod ēkā ar zaļo jumtu pilsētas kanāla malā, bijušajā Pilsētas II (Krievu) teātra telpās. Bet - 1919. gada vēsturisko notikumu dēļ katrā Nacionālā teātra  jubilejas gadā notiek diskusijas, vai teātra īstā dzimšanas diena ir 23. februāris, kad rīkojumu par Strādnieku teātra dibināšanu paraksta Pētera Stučkas valdība, vai tomēr 30. novembris, kad pēc Brīvības kaujām teātris sāk savu darbu kā Latvijas Nacionālais teātris.