- Kā tu izskaidro šīs dziesmas neticamo popularitāti? Tā skan katrā bārā, katrā izlaidumā, katrā ballītē...

- To, ka “Zemes stunda” kļūs par hitu, šķiet, toreiz nojauta tikai producents Kaspars Ansons un arī Arnis Račinskis, kurš jau tad pareģoja dziesmas iespējamos panākumus. Šķiet, dziesmā ir iekodēts kas tāds, caur ko katrs lielākā vai mazākā mērā var atgriezties savās naksnīgajās pieredzēs - jaunas satikšanās, grandiozas apņemšanās un beigu beigās - robi atmiņā par to, kas noticis vai nenoticis. Rezonanse ap dziesmu bija liela jau dienā, kad to pirmo reizi prezentējām dziesmu rakstīšanas nometnē "RIGaLIVE”, un arī pēc tam, kad afterpārtijā dziesma piedzīvoja debiju reālos nakts apstākļos. Daudzi to mīl un daudzi nīst - arī tas palīdz dziesmai augt.

- Dziesmā viens no galvenajiem "varoņiem" ir alkohols - "tikai viena glāze", "alkohols līst manās asinīs"... Kurš ir dziesmas, precīzāk, piedziedājuma teksta autors? 

- Dziesmas vārdu autors ir pats ansis. Tas ir viņa stāsts, kurā mēs ar Kasparu Ansonu daudz nejaucāmies.

Dziesmas ģitāras partija un piedziedājuma melodija ir mans pienesums,

sākotnējās harmonijas bija krietni saulainākās noskaņās. Arī nelielu daļu piedziedājuma teksta nācās noīsināt, jo sākotnēji tas bija repam paredzēts un bija par garu, lai to izdziedātu.

- Kāds bija sākotnējais garais piedziedājuma teksta variants, atceries?

- Pašu pirmo teksta uzmetumu vairs neatminos, bet atceros, ka tur bija par daudz “un”, “jo” u.tml. vārdu, kas man dziedot nešķita organiski, bet dziesmas kontekstu tas nemainīja. Papildu izaicinājums šai procesā bija tas, ka iepriekš šādā sastāvā ar Kasparu Ansonu un ansi nebijām strādājuši un dziesma bija jārada ierobežotā laikā, tāpēc likumsakarīgi, ka izgājām cauri fāzēm “es jūs mīlu”, “es jūs ienīstu” un atpakaļ, no producenta puses.

- Kā tev patika "Prāta vētras" žests Muzikālajā bankā ar "Zemes stundu"? Vai tas bija vēstījums publikai un pasākuma veidotājiem, ka bez šīs dziesmas 2018. gada dziesmu saraksts ir nepilnīgs?

- Mani šāds gājiens samulsināja, bet uztvēru to kā komplimentu, jo

"Zemes stunda" noteikti ir pelnījusi būt starp vērtīgākajām latviešu dziesmām, nezinu gan, vai tāds bija "Prāta vētras" vēstījums.

Katrā ziņā paldies viņiem, dziesmas fenomenu tas tikai vēlreiz apstiprina.

- Pāže - skaists uzvārds! Kā radīts popmūzikai. Ja lūkojamies vēsturē, tad pāžs esot bijis ieroču nesējs, palīgs, - pirmā pakāpe ceļā uz bruņinieka statusa iegūšanu. Šķiet, ar "Zemes stundu" esi ieguvusi šo pirmo pakāpi ceļā ja ne gluži uz bruņinieka, bet jaunās Latvijas popmūzikas princeses titulu jau noteikti.

- Paldies. Man pašai patīk, kā tas uzvārds skan. Ja ar popmūzikas princesi saprotam sievieti, kura rada kvalitatīvu un interesantu mūziku, pati sevi pavadot ar instrumentu, tad varu zem šī titula parakstīties. Latvijā trūkst jaunas, autentiskas popa princeses. Arī prinči… Man mūzikas šovbiznesa pasaule joprojām ir jauna, un es ļoti lēnām, piesardzīgi un, galvenais, maksimāli godīgi pret sevi mēģinu tajā iedzīvoties. Pagājušajā gadā sarunāju ar sevi, ka pārstāšu baidīties, un pirmais solis bija pieteikšanās jau iepriekš pieminētajai "RIGaLIVE” dziesmu nometnei. Esmu ļoti paškritiska, bet prieks, ka šoreiz pierādīju sev, ka mūzikas radīšana tiešām ir mana lieta.

- Kādā no retajām intervijām uzzināju, ka esi meitene no Imantas. Pastāsti, kā sāki aizrauties ar mūziku. Vai kāds tavā ģimenē ir bijis muzikāls?

- Jā, esmu rajona meitene, uzaugu Imantā. Mīlestība pret mūziku man ir jau ļoti sen, un dziedu kopš sevi atceros. Bērnībā izdzīvojos pa bērnu popgrupām, daudz koncertējām gan Latvijā, gan ārzemēs - tas laiks iedeva lielu skatuves pieredzi. Arī skolas korī esmu dziedājusi un nedaudz apguvu klavierspēli, taču īstā mūzikas skolā nekad tā arī neesmu mācījusies. Manā ģimenē mūziķu nav. Zinu, ka vecvecvecākos ir bijis kordiriģents, kurš dibinājis savu kori - “Pāžes kori”.

Īstā dzīves mūzikas skola sākās pirms sešiem gadiem, kad draugs uzdāvināja man ģitāru. Tad sāku komponēt savu mūziku un pašmācības ceļā iemācījos spēlēt. Muzikāli daudz iedeva laiks, kad dzīvoju un mācījos Kopenhāgenā. Tur iepazinu improvizāciju, džeza mūziku un iedvesmojošus mūziķus, apmeklēju daudz koncertu, kā arī daudz komponēju un klausījos mūziku. Ar uzkrāto Skandināvijas pieredzi 2015. gadā atgriezos dzimtenē un sāku spēlēt solokoncertus, līdz man kļuva vientuļi. Tad nolēmu, ka jādibina grupa, jo man vajadzēja domubiedrus, kas palīdz krāsot manu mūziku. Tā radās grupa “Kautkaili” (es, Didzis Bardo un Kaspars Vizulis), kas nu jau kļuvusi par manas dzīves būtisku daļu un darbu.

- Pastāsti sīkāk par Kopenhāgenu. Kāpēc tur devies, kā nokļuvi?

- Pārcelšanās uz Kopenhāgenu bija plānots solis, jo gribēju apgūt grafisko dizainu, kā arī norūdīt raksturu, iemetot sevi pilnīgi svešā vidē. Arī Latvijas mūzikā jutu mazuma piegaršu - došanās prom uz vietu, kur kultūras scēna ir bagātāka, man bija nepieciešama. Tur pabeidzu dizaina skolu, mēdzu pavadīt laiku Ritmiskās mūzikas konservatorijā, kur latviešu draugi reizēm ielaida kādā klasē, lai patrenētos ģitāru, klavieres un bungas. Dānija iedeva citu ritmu ikdienai - vai tā bija intensīva riteņbraukšana un jaunu vietu izzināšana, vai nemitīga pārvākšanās, kas rezultējās ar vientulības periodu četrās sienās, kad rakstīju jaunas dziesmas savā tā laika “skiču blokā” - loop pedālī. Gandrīz trīs gadi Kopenhāgenā bija laiks, lai iemācītos gūt un baudīt dzīves kvalitāti kā to dara dāņi, taču vieglā un pārticības pilnā dzīve var iemidzināt un vienā brīdī nemanot kļūsti par mietpilsoni. Es ar to visu nebiju mierā, laikam trūka nepareizības, tāpēc atgriezos Latvijā.

- Es tevī saskatu kaut ko no Eimijas Vainhausas un vienlaikus kaut ko no meitenes ar ģitāru - St. Vincent. Kā veidojusies tava muzikālā gaume, kuriem māksliniekiem seko līdzi?

- Jā, Eimija un Enija Klārka vienā personā pat varētu būt es - tur var savilkt paralēles. Mana muzikālā gaume gan veidojusies citu mākslinieku ietekmē. Tīņa gados daudz klausījos Nirvanu un uzskatu, ka šī grupa sāka veidot manu muzikālo noskaņu. Būtisku lomu manā dzīvē ir ieņēmuši tādi mūziķi kā Džefs Baklijs un Lianne La Havas - viņu mūzikā jūtu radniecību. Arī Toms Jorks, austrāliešu grupa Hiatus Kaiyote un britu mūziķis Finks - visus šos māksliniekus uztveru kā savus ģitāras un dziesmu rakstīšanas skolotājus. Šajā mūzikas pārpilnajā pasaulē cilvēki nenoklausās pat pusdziesmu un jau meklē pēc nākamās, taču svarīgi atrast mākslinieku, kura mūzikā spēj ieklausīties un patiesi iedziļināties. Es sekoju līdzi tiem, no kuru balsīm un mūzikas man metas zosāda.

- Latvijā esi izvēlējusies sadarboties ar zinošiem jaunās paaudzes producentiem. Cik viegli vai grūti ir pie tādiem nokļūt un kas, tavuprāt, vispār šobrīd notiek ar Latvijas popmūziku? Supernovai seko? Vai šādam šovam vispār ir sakars ar realitāti?

- Man ir ļoti neliela pieredze ar producentiem, vēl pirms dziesmu nometnes nepazinu daudzus no viņiem. Zinu tikai to, ka gandrīz jebkurš producents Latvijā ir atvērts strādāt ar jauniem māksliniekiem, kuriem ir labas idejas un potenciāls. Galvenais ir nokļūt līdz pabeigtai, prezentējamai dziesmai, un tad jau to var saukt par sadarbību. Latvijas popmūzika attīstās līdz ar radošiem māksliniekiem, kas ienāk tajā -

ļoti palīdz arī dziesmu rakstīšanas nometnes, jo tas ir viens no retajiem pasākumiem, kur satiekas producenti, dziesmu rakstītāji un izpildītāji (arī no ārzemēm), lai koncentrēti rakstītu dziesmas Latvijas mūzikas tirgum.

Arī "Supernova" noteikti ir laba platforma, kas palīdz ātrāk tikt pamanītam, un, manuprāt, ir svarīgi, lai tur parādās cilvēki, kas raksta savu mūziku, nevis tikai izpilda. Tad iespēja, ka viņus pamanīs arī pēc konkursa, ir daudz lielāka. Es pati šādam šovam vēl neesmu gatava.

- Labi nostrādājis arī reklāmas skaņdarbs "Rimi" - "Labākai dzīvei". Kā tas radies?

- Tas bija zibenīgs projekts. Man piezvanīja draugs Valters, izsauca uz studiju, lai iedziedu Rimi demo dziesmas versiju, kas bija paredzēta kādam citam. Sākotnēji nemaz nepretendēju uz vietu šai reklāmā, šķita, ka tur vajag kādu sabiedrībā zināmāku personu, taču Rimi vadībai patika manis iedziedātā versija. Tā es nokļuvu līdz savai pirmajai reklāmai, ko tikpat operatīvi, vienā dienā, arī nofilmējām.

Video: "Labākai dzīvei".

- Kad varam gaidīt kādu jaunu mūziku no tevis? Kādi plāni šogad?

- Līdz ar pavasari nāks jauna mūzika no grupas “Kautkaili”, un rudenī ceram izdot pirmo studijas albumu. Šobrīd gatavojamies koncertiem un strādājam pie manām jaunākajām dziesmām. Koncertēju arī ar ansi, un 13. februārī mūs varēs dzirdēt Republikas turnejas pirmajā pasākumā - Liepājā. Paralēli tam filmēju un ierakstu savas Youtube istabas sesijas, kur performēju dzīvajā - tā es strādāju ar sevis disciplinēšanu. Sāku viena, bet pamazām aicinu citus mūziķus, lai kopā radītu jaunas sadarbības. Draugi no grupas “Mazais princis” nesen minēja, ka šis būšot Pāžes gads. Skan gana ambiciozi un iespējami, jo beidzot esmu nobriedusi darboties Latvijas mūzikas industrijā, un tā vairs nav tikai sirdslieta, bet arī mans vienīgais darbs.

Foto: Tikšanās ar "Zelta mikrofona" nominantiem – reperi ansi un dziedātāju Kristīni Pāži.