Pēc vairāku gadu pauzes atsākām darboties. Tika iesaistīti vēl pāris cilvēki, mainīti sastāvi, bet tāpat nonācām pie esošā oriģinālā sastāva.

Arī nosaukums radās diezgan sen. Precīzu gada skaitli nepateikšu, bet domājams, ka tam ir aptuveni desmit gadu. Sākumā nosaukums nebija svarīgs, vajadzēja pēc iespējas vairāk spēlēt un sacerēt jaunas dziesmas, bet, kad 2012. gadā parādījās pirmie koncerti, nosaukums jau labu laiku bija zināms.

Grupas nosaukums ir Andra ideja. Tā pamatojums gluži vienkārši ir vizuāls. Viņam patika kā izskatās konkrētais burtu salikums, tādēļ daudz nedomājot to arī atstājām. Grupas pirmsākumos tika dzīti joki par nosaukuma versiju „NU VO” , bet diezgan ātri tas nostabilizējās uz esošo „Nuvo”, ko daudzi izrunā līdzīgi vārdam Hugo.

Daudziem pirmo reizi ieraugot jūs dzīvajā, pirmajā brīdī ir patīkams pārsteigums par basģitārista spēles stilu, manieri un prasmēm. Ilgi treniņi, labs skolotājs, talants?

Andris savu muzikālo dzīvi sācis agrīnā tīņu vecumposmā ar vecu akusteni kā daudzi. Vēlāk tēvs nopircis „Stagg” elektrisko giču, kura ātri pārvērtusies par četrstīgu instrumentu stīgu plīšanas dēļ. Drīz vien pienācis brīdis, kad jādibina pirmā garāžas blice, diemžēl trīs draugu lokā bijuši vien trīs ģitāristi, tādēļ Andrim tika piespēlēts gan pirmais bass, gan arī basista loma. Jāpiemin, ka šis bass bija bez atļaujas iegūts skolas inventārs, kā arī tā izcelsme nav zināma, jo laikam esot bijis kāda ne visai veiksmīga meistara roku darbs. Šis projekts ātri pajucis, un viss apstājies. Šajā brīdī Andris ļoti nopietni pievērsies instrumentam. Pāris gadu laikā izpratis basu, tā iespējas un potenciālu. Pats smej, ka tajā laikā esot samācījies gandrīz visu, ko tagad māk.

Saliekot kopā lielu interesi, vēlmi rast instrumenta spēlē sev daudz pārsteigumu, pāris mācībstundu pie „Keksu” līdera Muraveja un tā laika pieejamos basa skolu materiālus, Andris ieguva savu spēles manieri un diezgan labas mūzikas teorijas zināšanas.

Kopš tā laika intensīva spēlēšana ir kā dzīvesveids.

Video: Nuvo "Laiks ir asinīs"

Jūs esat duets jeb tomēr grupa? Manīju, klausītāji lauž šķēpus par jūsu muzicēšanas žanru – kas tas ir, post metāls, hc vai klasiskā mūzika nestandarta pasniegšanas veidā?

Protams, esam grupa. Vārds duo vai duets tiek izmantots, lai nerastos pārsteigumi. Cilvēks skatās koncerta afišā un redz, ka uzstāsies divu cilvēku blice - tas var vai nu piesaistīt uzmanību, vai arī tieši pretēji. Jāiet uz visu banku.

Par žanru paši esam krietni daudz spriedelējuši. Nolēmām, ka korekti būtu šai lietai pieiet filozofiski. Piemēram "Laiks ir asinīs" dziesmu saturs ir vākts kopā ļoti ilgu laiku, sevī iekļaujot daudz detaļu no perioda, kurā spēlējām gan tīru hc, gan arī tehnisku death metal citās grupās, vēl mēģinot tajā visā iedabūt klasiskās mūzikas noskaņas. Tad savelkot to visu pieeju kopā, radās mūsu skanējums, kas principā ir hc ritmu un metāla smaguma sakausējums ar klasikas iezīmēm melodijās. Nolēmām, ka postmetal būtu atbilstošs žanrs, jo no hc domu gājiena tajā visā ir ļoti maz, kā arī jaunais materiāls solās būt mazliet citā manierē.

Albums instrumentāls viscaur, bez vokāliem, bet katram skaņdarbam ir savs motīvs un vēstījums – varbūt īsumā par katru albuma skaņdarbu – ideju? Albuma vāciņā ir īsas rindkopas, kas vedina domāt pašam, bet tomēr – par ko ir stāsts?

Albumam ir liela personisko pārdzīvojumu ietekme, un tas simbolizē konkrēta dzīves perioda noslēgumu gan man, gan Andrim. Tādēļ arī izrakām kapu un nobērējām visu sakrāto negāciju bagāžu. Jāpiemin, ka albuma vāciņa priekša ir skats no šā kapa uz augšu.

Intro kalpo kā ievads albuma tempam un noskaņai. Tas palīdz sagatavot klausītāju nākamajiem gabaliem.

"Laiks ir asinīs" stāsta par cilvēka iedomu, ka viņš ir savādāks kā citi, kaut gan vairums nodzīvo savu dzīvi, izejot cauri vieniem un tiem pašiem pieturas punktiem. Tu esi bērns, tad izaudz, noveco un tad nomirsti. Katram no šiem periodam pieder savas atklāsmes un vilšanās, kuras cilvēki nodod tālāk nākamajām paaudzēm kā pieredzi un viedumu. Diemžēl katrs vilsies un atklās savu viedumu ar tādām pašām kļūdām kā iepriekšējais, bet tāpat no jauna un pa savam.

"Zobeniem šķindot" ir veltīts konflikta situācijām. Dažkārt cilvēki ir gatavi lauzt šķēpus par mazsvarīgiem iemesliem vai principa jautājumiem, taču brīdī kad tiek aizskartas kādas ļoti sāpīgas vai svarīgas tēmas, mēs sākam izmantot pretīgus un sev svešus līdzekļus, lai tikai sevi aizstāvētu. Runa ir par teikumiem vai darbībām, kuras ikdienā pat neienāktu prātā. Rodas iespaids, ka dažkārt nemaz sevi nepazīstam.

"Viņu tumsa". Gabals par tieksmi ļauties bailēm, muļķīgām un nepamatotām domām. Salīdzinām šo darbību ar mitoloģisko tēlu Naktstraļu spēlēm meža dzīlēs, kad satumst. Katram ir savi veidi kā domāt par lietām vai risināt situācijas, bet nereti procesā iesaistās arī šaubas vai tiek izspēlētas iedomātas neveiksmes situācijas. Tā ir tā viņu tumsa, kas vilina pašam sev radīt problēmas.

"Pilis brūk". Ir ļoti ērti dzīvot un būvēt savus sapņus un ieceres, apzināti nepamanot riskus, sekas savām rīcībām. Un tad nu mēs būvējam milzīgas sapņu pilis, bet iespringstam par visādiem nesvarīgiem sīkumiem, kamēr patiesais mērķis tiek atstāts novārtā un viss sabrūk. Un diemžēl gadās, ka sabrūk vairāk kā uzcelts. Tad beidzot piespiedu kārtā nākas sastapties ar sevis radītajām sekām.

"Pirms". Šis ir īpašs gabals, jo tas ir "Nuvo" pirmais skaņdarbs.

Dziesmas ideja stāsta par ļoti intensīvu, bet īsu mirkli. Šāds mirklis ir, piemēram, pirms auto avārijas vai kad uz ledus paslīd kāja un tu jau zini, ka tūlīt smagi sasitīsies.

Tas ir mirklis no brīža, kad saproti, ka esi ierauts nekontrolējamā situācijā, līdz brīdim, kad tas noris un beidzas. Tajā ir sava burvība – tā, it kā tā sekunde būtu ilgāka, nekā patiesībā ir. Simboliski dziesma kalpo kā šis mirklis pirms grupas nopietnas darbības uzsākšanas.

"Pretsoļi" tika sacerēts jau 2006. gadā vai pat mazliet ātrāk. Dziesma bija iekļauta Andra solo albumā (draugiem.lv var sameklēt kā K1AVS). Temata ideja radās siltā vasaras vakarā  guļot zālītē zem ābeles. Es vēroju kā cilvēki gatavojas nākamās dienas darbam, meklē dažādus priekšmetus, satraucas, ka kaut ko aizmirsīs vai nepaspēs atrast. Tāda ikdienišķa situācija un steiga. Un tad es apjautu, ka uz piecām minūtēm esmu pamanījies izslēgt no sevis šīs darbības un domas – kaut kā spēju tīri paskatīties uz visu no malas un izvērtēt arī savas ikdienas steigu un tempu. Tā brīža miers un spēja sakoncentrēties sasaucās ar Andra dziesmas melanholiju un radās iespaids, ka šī situācija ir kā tāds savdabīgs pretsolis ikdienai. Tādus brīžus vajag ķert ciet un izmantot, jo ātri aizmirstas, ka vajag uz savu dzīvi paskatīties no malas.

Albums.

"Piecelties palīdzi" ir par attiecību jaudu. Nonācām pie secinājuma, ka kopā esam gājuši cauri visādām draņķīgām situācijām un tomēr turpinām darīt savu lietu un arī varam paļauties uz otra atbalstu grūtā brīdī. Nu jau gandrīz piecpadsmit gadus spēlējam kopā dažādos sastāvos vai vismaz vienā mēģinājumu telpā, un tajā visā ir diezgan liels spēks, ko sākām novērtēt tikai nesen. Šādas lietas nevajag uztvert pašsaprotami, un tās ir jātur godā.

"Solītā zeme". Gabals par skarbo realitāti. Kamēr esi bērns vai tīnis – neapjēdz un nedomā par savas dzīves beigām un nāvi kā tādu, bet, kad ar to sastopies mazliet vecāks, nāk apziņa, ka nekādu labu vai laimīgu beigu nebūs. Tu atkal kļūsi par zemi.

Radīšanas process – kurš no jums abiem ir galvenais radītājs un kā notiek šis process?

Uzreiz jāpiemin, ka grupā nav galvenā mūziķa. Idejas mēdz rasties dažādās situācijās, piemēram, braucot ar auto vai pastaigājoties pa mežu, tad ir galvenais fiksi ierakstīt ideju, lai nepazūd. Andris ļoti daudz spēlē basu, tā ka viņam bieži mēdz būt kaut kas jauns, ko atrādīt. Es arī mēdzu spēlēt ģitāru, un tad arī dažreiz rodas kāds rifs vai maza iespēle, ko nodot Andrim, lai var paskatīties, kā skan, bet galvenokārt viss process notiek mēģinājumos. Ja ir kāda, tad mokām to un izstrīdamies, kamēr abi esam apmierināti ar rezultātu. Grūtākais ir salikt vairākas idejas kopā tā, lai tas skanētu pietiekami labi un veidotu stāstu. Jāsaka, ka, spēlējot divatā, skaņas kvalitāte ir liels izaicinājums un par to pastiprināti domājam.

Video: Nuvo "Solītā zeme".

Esat gana daudz braukājuši koncertēt gan pašu mājās, gan ārvalstīs – jāatzīst, ļoti ērts sastāvs, neesat domājuši par trešo dalībnieku?   

Jā, esam izbraukuši pāris loku gan Baltijā, gan ārpus tās. Parasti braucot cenšamies paņemt līdz vismaz divus cilvēkus, kas palīdz nest mantas, stūrēt un tirgot merču (merchandise - angļu. val), jo divatā gluži vienkārši nav interesanti braukt tālus gabalus, kā arī fiziski ir labi pirms koncerta atpūsties, nevis stūrēt no rīta līdz vakaram.

Par jauniem dalībniekiem pagātnē esam runājuši, un ir mēģināts sadarboties ar pāris cilvēkiem. Pieredze rāda, ka jādara lietas pašiem, jo reti kurš cilvēks vēlas šo lietu darīt pietiekami nopietni un ieguldīt tajā daudz laika. Tādēļ nolēmām, ka labāk ir turēt stabilu sastāvu, kurš bija pašā pamatā un pastāv arī šobrīd. Turklāt divatā spēlēt ir mazliet izaicinošāk.

Debijas albums „Laiks ir asinīs” ir sasniedzis klausītājus. Pamatīgi slavē ārzemnieki, bet arī vietējā skatuvē esat tikuši pie atzinības? (Aptiekas balva, Metālmūzikas balva, Alternative.lv komentāru jūra).

Cenšamies albumu pēc iespējas vairāk laist tautās, lai mūs sadzird arī ārzemēs, tādēļ esam ļoti pateicīgi un priecīgi par gūtajām atzinībām un albumu apskatiem. Likumsakarīgi ir tas, ka kāds labs koncerts vai raksts ārzemēs parasti nonāk līdz kādam stratēģiski svarīgam cilvēkam un pēc tam atsaucas kādā labi apmeklētā koncertā vai iespējā skanēt ārzemju radio.

Par panākumiem Latvijā ir mazliet grūtāk spriest. Šo balvu iegūšana pašiem, protams, ir liels gods, bet tajā pašā laikā arī mazliet pārsteigums. Joprojām mūs nepamet sajūta, ka cilvēki līdz galam nepieņem mūsu mūziku nestandarta sastāva un skanējuma dēļ. Taču tajā pašā laikā ir bijuši ļoti labi apmeklēti koncerti ar lielisku publikas atbalstu, tā ka domāju, ka, turpinot aktīvi darboties, mums izdosies iznest savu materiālu arī plašākam klausītāju lokam.

Koncertā.

Pašmāju skatuve – kas notiek Valmierā? Un kopumā, ko paši klausāties no pašmāju mūzikas vai ieteiktu paklausīties? Un importa?

Valmierā viss ir diezgan beidzies. Pastāv koncertu vieta „THC” (Tautas harmonijas centrs), bet ir diezgan grūti cilvēkus izvilināt uz koncertiem. Daudzi, kas agrāk spēlēja grupās vai apmeklēja pasākumus, ir devušies uz ārzemēm strādāt vai pārcēlušies uz dzīvi Rīgā, tādēļ īsti nav cilvēku, kas veidotu grupas.

Arī jaunās paaudzes laikam nav vai varbūt mēs vienkārši nezinām. Varbūt ir kāds, kas spēlē kaut kur pagrabā vai garāžā un nelien ārā. Vienīgais, kas aktīvi darbojas, ir Lomiks ar savu ierakstu studiju.

Mūziku klausāmies samērā dažādu. Andris latviešu mūziku gandrīz vispār neklausās, taču ir daudz atvērtāks jaunumiem. Tāpat kā es. Viņam patīk gan elektroniskā mūzika (HECQ, Greg Haines), gan mūsdienu klasiskā mūzika (Philip Glass vai Arvo Part), kā arī smagais gals - Beneath The Massacre, Behold...the Arctopus, Dysritmia, Hour Of Penance, Neurosis. Tā varētu saukt ļoti daudzas grupas, bet galvenā vadlīnija ir kaut kas interesants un pārsteidzošs.

Man savukārt ir tendence "uzsēsties" uz grupām un tad klausīties tik daudz, ka visa ģimene jau zina dziesmu tekstus un foršākās vietas albumos. No Latvijas grupām noteikti jāpiemin „Skyforger”, bet ārzemnieki ir daudzi. Saraksts sāktos no „Red Hot Chilli Peppers” un beigtos ar „Cannibal Corpse”. Bet pa vidu vēl ir šis tas, kas iet pie sirds, piemēram, „The Black Dahlia Murder” (ļoti augstu novērtēju prasmi salikt kopā noskaņu ar šausmu stāstiņiem), „Necrophagist”, pāris albumi no „Fleshgod Apocalypse” un, protams, arī „Beneath The Massacre”. Domāju, ka noteikti ir vērts pieminēt arī grupu „Primus”. Tā gan nav baigais smagucis, bet džeki zina, ko dara (atkal jāpiemin prasme savīt noskaņas ar stāstiem).

Dienas darbs – ar ko nodarbojaties ikdienā?

Es strādāju craft alus darītavā „Malduguns” Raunā, bet Andris mēdz aizbraukt uz Zviedriju pie paziņas nokrāsot vai pielabot kādu māju.

Gandarījums – labi nospēlēts koncerts, labas atsauksmes vai kopumā ir labi padarīta darba sajūta?

Labu sajūtu un gandarījumu veido viss pasākums kopā. Labs koncerts vienmēr būs visspēcīgākais impulss tālākai darbībai, bet tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Vēl ir ļoti daudz stundu pie datora, risinot dažādas lietas – jāsarunā, kur un kad spēlēt, jāuztur merča lietas kārtībā, jāatrod, kur labāk īrēt busu vai kuras maikas ir labākas sietspiedei, utt.

Ja visas šis lietas izdodas atrisināt un sanāk labs, precīzs koncerts, tad gan ir super sajūta. Un ja vēl kāds uzsit pa plecu vai paķer kādu CD un nesanāk iebraukt mīnusos, tad vispār ir izcili.

Tuvākie koncerti:

09. marts – „Melno cepurīšu balerija” (Jelgava) „Nuvo” un „Svētā Bērtuļa nakts”,

16. marts – „Rockstars” (Igaunija) „Nuvo” un „Sociasylum” (Igaunija),

22. marts – „Kursas putni” (Liepāja) „Nuvo”.