Koncerta programmā iekļauti divi pazīstami klasicisma laikmeta šedevri - Volfganga Amadeja Mocarta “lielās fināla triloģijas” ievadošā, 39. simfonija un Jozefa Haidna Otrais čellkoncerts. Solista godā – daudzsološais igauņu jaunākās paaudzes čellists Teodors Sinks. Līdzās Vīnes klasicismam koncertprogrammā iekļauti arī divu mūsdienu somu komponistu - Pēra Henrika Nūrdgrēna un Kalevi Aho opusi.

Somu diriģenta, Latvijas Lielās mūzikas balvas 1997. gada laureāta Juha Kangasa vārds nu jau kļuvis par teju neatņemamu Latvijas nacionālā kultūras kanona sastāvdaļu. Kaislīgs mocartists, nenogurstošs Ziemeļvalstu un Baltijas mūzikas pētnieks un popularizētājs, Kangass ir aizrautīgs muzikālais stāstnieks. Ar Latviju Kangasu vieno līdzīga pasaules izjūta un trīs gadu desmitus sena draudzība ar pazīstamo latviešu komponistu Pēteri Vasku. Arī pērn Vidzemes koncertzālē “Cēsis” rīkotajā festivālā “Pētera Vaska mūzikas aprīlis” diriģents stājās pie Sinfonietta Rīga diriģenta pults, un šī sadarbība vainagojās ar nomināciju Lielajai mūzikas balvai.

Līdztekus Mocartam, Kangass jaunākajā koncertprogrammā pievērsies arī Haidnam. Pēc diriģenta ierosmes Haidna čellkoncerta Rīgas lasījumam tika pieaicināts igauņu jaunākās paaudzes čellists Teodors Sinks, kurš maestro Nēmes Jervi vadībā Haidna čellkoncertu pērn atskaņoja Igaunijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncertā.  

Jozefa Haidna bagātajā radošajā mantojumā spilgti iezīmīgi ir abi viņa čellkoncerti, Abi, Domažora (1761-1765) un Remažora (1783) koncerti tapuši Haidnam dienot Nikolausa Esterhāzi galma kapellā. 

Nav drošticamu ziņu kādam notikumam par godu Haidns sarakstījis savu Remažora čellkoncertu (viena no versijām ir Nikolausa Esterhāzi un princeses Hermenegildes Lihtenšteinas laulības), bet skaidrs gan ir tas, ka skaņdarbs radīts sadarbībā ar Esterhāzi galma kapellas čellu grupas koncertmeistaru, vienu no izcilākajiem sava laikmeta čellistiem, bohēmieti Antonu Kraftu. Haidna un Krafta sadarbība bijusi visnotaļ cieša. Krafts Haidna vadībā apguvis kompozīciju, savukārt Haidns no Krafta smēlies čella spēles tehnisko iespēju noslēpumus.  Līdz pat 1951. gadam, kad Austrijas Nacionālajā bibliotēkā tika atrasts čellkoncerta oriģinālais rokraksts, ir tikuši lauzti šķēpi par čellkoncerta autorisko piederību. Vienlaikus neapšaubāma ir virtuozā un atzītā čellista pienesums partitūras tapšanā. Krafts dienestu Esterhāzi kapelā uzsāka 1778. gadā jau kā atzīsts sava amata pratējs un laikabiedru atmiņās tika raksturots kā čellists ar “brīnišķīgu toni, virtuozitāti, priekšzīmīgu tehniku un ekspresiju”.

39. simfonija Mibemolmažorā pieder pie Volfganga Amadeja Mocarta “lielās fināla triloģijas” simfoniskajiem audekliem, iezīmējot komponista profesionālā brieduma kulmināciju. Visas trīs ciklā ietilpstošās simfonijas, tajā skaitā arī 40. simfonija solminorā un 41. simfonija Domažorā (“Jupiters”), tapušas salīdzinoši īsā laika periodā - 1788. gada vasaras mēnešos. Trūkst ziņu, vai komponista mūža laikā simfonijas tikušas atskaņotas, kā arī kādam nolūkam tās tapušas. Pastāv vien laikabiedru minējumi par Mocarta “iekšējo aicinājumu”, vai nepieciešamību  kaldināt jaunu muzikālo materiālu rudens abonementa koncertiem. Lai vai kā, 1788. gads Vīnes koncertdzīvē nebija no plaukstošākajiem. Jau gadu iepriekš Austrijas ķeizars Jozefs II pieteica karu Turcijai, uz ko Vīnes smalkā publika reaģēja ar došanos garos ārzemju ceļojumos un Vīnes koncertdzīve neglābjami panīka. 

Nākamais spilgtais mākslinieciskā pacēluma periods Mocartam aizsākās 1791. gadā, bet, diemžēl, šis ir arī viņa mūža novakars. Slimība dižo meistaru sūta aizsaulē šī paša gada rudenī, bet 1788. gadā tapušais simfoniskais cikls paliek par dižā ģēnija simfoniskās domāšanas vainagojumu.

Ciešas profesionālās un garīgas saites Kangasam ir veidojušās ar tautieti, somu komponistu Pēru Henriku Nūrdgrēnu, sava veida akadēmiskās mūzikas “hipiju”, kurš savulaik mūziku studējis gan dzimtajā Somijā, gan Japānā, bet noenkurojies un visu savu atlikušo dzīvi pavadījis mazajā Somijas pilsētiņā Kaustinenā, kas plašāk pazīstama kā somu folkmūzikas meka. Koncerta programmā Kangass piedāvā komponista mūža nogalē tapušo skaņdarbu Kuvia maaseudun menneisyydestä (Skati no lauku pagātnes) stīgu orķestrim un arfai. Savukārt Kalevi Aho, šobrīd viena no ievērojamākajiem somu kompozīcijas figūrām, 2018. gadā Nūrdgrēnam velta opusu stīgu orķestrim Kirje tuolle puolen (Vēstule uz Nekurzemi)

Teodors Sinks (1992) ir jaunākās paaudzes igauņu čellists. Mācījies pie Laines Leihteres, Leho Karina, Henrija Dāvida Varemas, bet Sibēliusa mūzikas akadēmijā Helsinkos studējis pie Marko Ilenena. 

Savu orķestra mūziķa pieredzi jaunais čellists ir kaldinājis Tallinas Kamerorķestra, Ziemeļu simfoniskā orķestra (Nordic Symphony Orchestra) un Pāvo Jervi Igaunijas Festivāla orķestra rindās. Kā solists viņš 2017. gadā debitēja Igaunijas mūzikas dienās  ar Igaunijas Nacionālo simfonisko orķestri, atskaņojot Erki Svena Tīra Čellkoncertu, Kopš 2017. gada Sinks ir arī šī orķestra čella grupas koncertmeistars. 

Sinks ticis apbalvots ar Igaunijas Kultūrkapitāla fonda balvu par izcilu muzikālo sniegumu.

Plašs ir Sinka muzikālo interešu loks: sākot ar Johana Sebastiana Baha un Jozefa Haidna mūzikas līdz pat mūsdienu skaņu meistaru – Kaijas Sāriaho, Erki Svena Tīra un Pētera Vaska darbiem. Sinks ir sadarbojies ar tādiem mūziķiem kā čellistiem Dāvidu Geringu un Georgiju Aničenko un franču vijolnieci Marinu Šišu, bet viņa solo un orķestra muzicēšanas ģeogrāfija aptver tādas valstis kā Austrija, Nīderlande, Krievija, Somija, Vācija, Ungārija un Slovākija.

Teodors Sinks spēlē Ogista Sebastjēna Bernardela 1842. gadā būvētu instrumentu.