Globālā krīze un maksas siena

Pirms atbildu uz šiem jautājumiem, neliels ieskats vēsturē. Globālā tīmekļa ienākšana mūsu ikdienā, kļūstot par teju katras mājsaimniecības neatņemamu sastāvdaļu, ir notikusi tik strauji, ka mainījusi vairākas industrijas - mūzikas, kino, grāmatniecības un, protams, mediju jomu. Piemēram, mūzikas industrija, ienākot internetam, cieta no tā dēvētā pirātisma, proti, mūzikas ieraksti labu laiku pirms to oficiālās izdošanas bija brīvi atrodami internetā (tos nopludināja ierakstu kompāniju darbinieki vai rūpnīca), un līdzīga situācija arī ar kino filmām. Tas viss beigu beigās ir rezultējies kaut cik pieņemamos kompromisos - legālās mūzikas un video straumēšanas vietnēs ("Spotify", "Netflix" u.c.) par kurām lietotājs maksā noteiktu abonentmaksu mēnesī. Protams, fizisko mūzikas (CD) un kino (DVD) nesēju pārdošanas apjomi turpina būtiski samazināties, kas no ekoloģijas aspekta nemaz nav tik slikti - mazāk plastmasas, mazāk potenciālā dabas piesārņojuma.  

Tāds pats fizisks nesējs kā kompaktdisks, DVD vai grāmata daudzus gadus ir bijusi arī avīze jeb vispārinot - drukāts preses izdevums.

Lai saņemtu informāciju, mēs devāmies uz kiosku vai uz preses abonēšanas centru un šķīrāmies no noteiktas summas, lai izlasītu aktuālās ziņas, uzzinātu, ko rāda televīzija, u.tml. Taču tad mediju tirgū ienāca jauni spēlētāji - interneta portāli, arī TVNET, kuri arīdzan sāka piedāvāt informāciju, sākumā vienkāršotu, taču ar laiku pietiekoši analītisku un konkurētspējīgu, un, kas pats svarīgākais, - tie spēja zibenīgi reaģēt uz aktualitātēm un publicēt kādu karstu ziņu jebkurā diennakts laikā, proti, informācija internetā ir pieejama uzreiz un nav jāgaida rīta avīze, kas tiek sagatavota drukāšanai iepriekšējās dienas vakarā.

Kādu laiku lielie drukātie mediji jutās pietiekoši stabili un droši, jaunos konkurentus tīmeklī tā īsti nopietni neuztverot, bet tad sekoja globālā krīze - masveida atlaišanas, bankroti, ienākumu kritums u.tml. Analogie formāti nonāca krīzes situācijā, bet tīmeklī, neskatoties uz pasaules kataklizmām, strauji turpināja attīstīties tādi interneta milži kā "Facebook", "Google", "Amazon", apliecinot, ka nākotne, kas mūs gaida, ir digitāla.

Šie spēlētāji tiešā veidā iejaucas cīņā par mediju reklāmas naudu (arī Latvijā), ieņemot arvien lielāku - dominējošu lomu.

Ja par medijiem, tad vairāki lielie pasaules izdevumi laicīgi reaģēja uz šiem globālajiem izaicinājumiem un nopietni pieķērās izdevuma elektroniskās versijas attīstīšanai, uzreiz ieviešot tā dēvēto "maksas sienu" (paywall), proti, - abonentmaksu par saturu. Par sienu gan to īsti negribētos dēvēt, drīzāk par "satura filtru", taču šāds solis, tāda kā manifestācija - žurnālistika ir dārga un par to ir jāmaksā - bija tālredzīgs. Tālredzīgi rīkojās arī mūsu kaimiņi Igaunijā - kolēģi no avīzes "Postimees", kuri nopietni pievērsās laikraksta online versijai, iegūstot lasītāju uzticību un šobrīd veiksmīgi realizējot maksas satura ieviešanu. Ik rītu šodien portālā ir līdz pat 50% satura "aiz sienas".

Arī Latvijā atsevišķi drukātie mediji devās šajā virzienā (piemēram, izdevums "Ir"), taču par sistēmu mūsu valstī, kur diemžēl mediju tirgū iesaistīta politika un atsevišķu ietekmīgu cilvēku intereses, mēs nevaram runāt. Jau minētajā LR1 raidījumā uzsvēru, ka maksas satura flagmaņiem Latvijā bija jābūt lielajiem laikrakstiem - reaģējot uz krīzi, tiem strauji bija jāiegulda enerģija un resursi tīmeklī, lai kļūtu par solīdiem, uzticamiem tirgus līderiem, taču dažādu politisku kolīziju, iespējams, citu iemeslu dēļ, kas iedragāja drukāto mediju reputāciju, tie nespēja izrādīt nopietnu konkurenci jau esošajiem interneta portāliem - Delfi, TVNET un Apollo. 

Cietākas un mīkstākas sienas

Ar maksas saturu pasaulē eksperimentēts gana daudz, taču tāda viena formula, kas derētu visiem, tomēr nav atrasta. Atsevišķi lielie drukātie mediji ("The Times") ieviesa "cieto sienu", proti, pilnīgi viss saturs, kas atrodams tīmeklī, ir par maksu, taču šādi var rīkoties medijs, kurš tirgū ir līderis un kuram ir stabili un ļoti lojāli lasītāji. Šāds modelis tiek kritizēts par to, ka slēgtā satura dēļ medijs kļūst mazāk ietekmīgs, tas nerezonē.

“Looks like we’ve hit a paywall.” @NewYorker cartoon by @WardSutton pic.twitter.com/xiKx764ORJ

— Scott Kerr (@scott_kerr) April 23, 2018

Otrs risinājums ir "mīkstā siena" jeb vienkāršiem vārdiem - žogs ar caurredzamību, kas procentuāli var atšķirties. Daļa satura ir par maksu, bet daļa - brīvi pieejama. Parasti mediji "aiz sienas" liek savu drukāto saturu, tādējādi noturot drukātā vārda nozīmīgumu, bet bez maksas piedāvā vieglākas ikdienas tēmas - satiksmes aktualitātes, dažādu preses relīžu plūsmu u.c. Arī pie šāda modeļa iespējamas dažādas stratēģijas, piemēram, pirmos desmit rakstus lasītājam piedāvāt bez maksas, bet tad sniegt iespēju kļūt par abonentu. Vai tiek radīta kāda bonusu sistēma, kur lasītājs, aktīvi iesaistoties ar komentāriem vai kā citādi, iegūst lielākas privilēģijas. 

Igaunijas senākais laikraksts "Postimees" ir labs piemērs - kļūstot par abonentu (cena mēnesī 6 eur), pirmais mēnesis lasītājam ir testa režīmā, proti, bez maksas. Ja piedāvājums lasītāju apmierina, tad pēc mēneša tas kļūst par abonentu. Interesanti, ka abonentu skaits aug diezgan strauji, sasniedzot vairākus desmitus tūkstošu, veidojot jau būtisku ienākumu daļu. Te gan jāpiebilst, ka "Postimees" reputācija vienmēr bijusi augsta, izdevumam ir attīstīta pētnieciskā žurnālistika, tur publicējas spēcīgi viedokļu līderi, kas ir viens no galvenajiem argumentiem, lai iegūtu lasītāja uzticību. Protams, par maksu tiek piedāvāts plašs tēmu loks - ne tikai nopietni pētnieciski lasāmgabali, kas ir kā enkurs, bet arī praktiski noderīga informācija, satraucošas kriminālziņas un tie paši lasītāju iecienītie horoskopi.  

Nākotnes prognoze un ētiskais aspekts

Igaunijā uz daļēju maksas saturu tīmeklī ir pārgājuši visi lielākie mediji, izņemot sabiedriskos. Tas nozīmē, ka

lasītāji sāk aprast ar domu, ka par kvalitatīvu žurnālista darbu, par kvalitatīvu informāciju var un ir jāmaksā.

Protams, kāds iesauksies, ka Latvijā žurnālistika nemaz nav tik kvalitatīva un neatkarīga, un daļēji šādam apgalvojumam ir jāpiekrīt. Taču situācija mediju tirgū ir mainījusies un, ja mēs paliksim stāvot malā un noraudzīsimies uz tendencēm pasaulē no malas, žurnālistikas kvalitāte pati no sevis neuzlabosies. Un reklāmas naudas plūsma uz lielajiem gigantiem "Facebook" un "Google" neapstāsies, kvalitatīva satura izmaksas nesamazināsies. Ar interesi vērojam mūsu kolēģu - portāla "Delfi" pirmos eksperimentus ar maksas saturu, un nopietni, apsverot visus par un pret, kā arī konsultējoties ar igauņu kolēģiem, domājam arī par savu stratēģiju. 

Mums īpaši svarīgs arī šā modeļa ētiskais aspekts, proti, laikā, kad pasaulē arvien agresīvāk sevi piesaka viltus ziņas, mēs nedrīkstam šai lavīnai likt pretī "maksas sienu" - ir vesels ziņu segments, kuram būtu jābūt pieejamam bez maksas ("karstās ziņas", sēru vēstis u.c.), un jāsniedz objektīvs, kvalitatīvs prettrieciens. 

TVNET šo nu jau deviņpadsmit gadu laikā ir izaudzis no nelielas ziņu platformas par nopietnu tīmekļa mediju, ko apliecina arī jūsu, lasītāju, uzticība (TVNET grupa maijā kļuvusi par vadošo Latvijā). Mēs pateicamies mūsu lojālajiem lasītājiem un ceram uz jūsu lojalitāti arī nākotnē. Pastāvēs, kas mainīsies.

Skaties raidījumu "Krustpunktā". Studijā: Rīgas Stradiņa universitātes profesore Anda Rožukalne, portāla "Delfi" projekta vadītāja Maira Meija, portāla "TVNET" žurnālists. galvenā redaktora vietnieks Jānis Žilde un Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētāja Ivonna Plaude.