"Ja šķaudīšu - piedzemdēšu!" Rūtas Dvinskas meita nākusi pasaulē teju "nejauši"

Simpātiskais LNT pārītis Kaspars Dvinskis un Rūta Dvinska 9. maijā Siguldā sagaidīja savu otro atvasi - meitiņu Doru. Kā izrādās, Dvinskai meitas nākšana pasaulē bijusi visai amizanta.

Ar interesanto dzemdību stāstu Dvinska dalījusies sociālajos tīklos, atklājot, ka šīs nebūt nav bijušas no sāpīgajām dzemdībām.

"Bija tā: 8. maija pēcpusdienā braucu tikties ar dakteri, un šoreiz bijām sarunājušas, ka paskatīsimies, kāda tur lejā situācija. Dakteres skatiens pazūd, tad parādās divreiz platākas acis: "Rūta, tur tak labi 5 cm! Tu neko nejūti?" Un es tiešām neko nejūtu! Prasu tik, vai tas nozīmē, ka man negaidīt nekādus priekšvēstnešus, kā, piemēram, gļotu korķi?! Daktere atkal: "Kādu korķi?! Kad nāks, tad nāks kā taifūns, spēj tik ķert!" Braucu mājās patīkami satraukta un nenoliedzami priecīga, ka izdevies tikt līdz šādam "stāvoklim", nenieka nejūtot," dzemdību stāstu iesāk Rūta.

Viņa turpina: "Atbraucu mājās, zvana vecmāte, kura ieradusies nodaļā un no dakteres uzzinājusi jaunumus: "Nu ko, tu jau dzemdē?!" Es saku - laikam! Un tad seko viņas frāze, kas ir "geim čeindžers" (visu maina): "Tu skaties, prātīgi, tā tu vari arī vienā mirklī piedzemdēt!"

Ko? Jē vrait, tā notiek tikai filmās - domāju es, pietupjos uz zemes, speru četrus soļus "pīles gājienā" un točna sajūta, ka bērns starp kājām, ja šķaudīšu, piedzemdēšu!

Mājdzemdības nebija manos plānos, tādēļ nedomājot piekrītu vecmātes ierosinājumam braukt vakarā uz nodaļu ar visām mantām un Kasparu!"

Ierodoties slimnīcā, Rūtas atvērums bijis jau 8 cm: "Vecmāte prasa, vai esmu gatava dzemdēt, un es esmu! Paskatos tikai pulkstenī - 23:30 un nodomāju, ka vairs nepagūsim 8. datumā. Vannā sāk tecēt ūdens, mēs uztaisām noslēdzošās bildes ar punci, un es kāpju siltajā ūdenī. Vecmāte atver augļūdeņus, un tā mēs tur trijatā sēžam un pļāpājam kā kafejnīcā, tikai es esmu vannā un mums nav kafijas. Pirmā pusstunda bez izmaiņām, vēl aizvien neko nejūtu, nākamajā pusstundā sākas kontrakcijas, kuras tik viegli izelpoju, ka paspēju jau viņiem abiem sastāstīt, ka šī ir totāla "pastaiga pa pļavu" un, ja tādas kādai ir pirmās dzemdības, viss priekšstats par dzemdībām ir "sačakarēts"!

Kontrakcijas kļūst spēcīgākas, bet vēl aizvien viss ir izturams. UN TAD SĀKĀS! Pirmajās dzemdībās biju tādā kosmosā, ka kaut kur pazuda tā sajūta un atšķirība, kāda ir noslēdzošajā - izstumšanas posmā! Tas ir dulli!!! Piecas vai sešas ļoti mērķtiecīgas, izelpotas, apzinātas un cik vien var mierpilnas kontrakcijas, un Dora iepeldēja šajā pasaulē!

Lielām acīm skatoties uz mums ar Kasparu. Un mēs uz viņu! Ļāvām papeldēt mazulim ilgāk un paši kaifojām skatoties. Bija tik labi! Viss bija labi! Cik ārkārtīgi svarīgs ir miers un sakārtota galva dzemdībās! Vai atkārtot? Ja šādi, tad pilnīgi noteikti!" 

Kā zināms, Kaspars un Rūta mija gredzenus 2016. gada vasarā. Viņu pirmā atvase Grieta nāca pasaulē 2017. gada augustā.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Bija tā - 8.maija pēcpusdienā braucu tikties ar dakteri un šoreiz bijām sarunājušas, ka paskatīsimies, kāda tur lejā situācija. Dakteres skatiens pazūd, tad parādās divreiz plašākas acis - “Rūta, tur tak labi 5cm! Tu neko nejūti?” Un es tiešām neko nejūtu! Prasu tik vai tas nozīmē, ka man negaidīt nekādus priekšvēstnešus, kā piemēram, gļotu korķi?! Daktere atkal - “kādu korķi?! Kad nāks, tad nāks kā taifūns, spēj tik ķert!” Braucu mājās patīkami satraukta un nenoliedzami priecīga, ka izdevies tikt līdz šādam ‘stāvoklim’ ne nieka nejūtot. Tai pat laikā, nekāds pārsteigums tas nav, ar Grietu jau nedēļu pirms dzemdībām staigāju ar 4cm un sāpes sāku just pie 6cm, tā kā, ar kaut ko tamlīdzīgu jau rēķinājos. Atbraucu mājās, zvana vecmāte, kura ieradusies nodaļā un no dakteres uzzinājusi jaunumus- “nu ko, Tu jau dzemdē?!” Es saku - laikam! Un tad seko viņas frāze, kas ir ‘geim čeindžers’ [visu maina] - “Tu skaties, prātīgi, tā Tu vari arī vienā mirklī piedzemdēt!” Koooaaa? Jē vrait, tā notiek tikai filmās - domāju es, pietupjos uz zemes, speru 4 soļus ‘pīles gājienā’ un točna sajūta, ka bērns starp kājām, ja šķaudīšu, piedzemdēšu! Mājdzemdības nebija manos plānos, tādēļ nedomājot piekrītu vecmātes ierosinājumam braukt vakarā uz nodaļu ar visām mantām un Kasparu! Tā pat kā pirmajās dzemdībās, lēnu garu atvadāmies no mājniekiem, bučas, asaras (prieka), apskāvieni, tik pat lēnu garu ierodamies nodaļā, iekārtojamies istabā, kā viesnīcā, šampūniņi, drēbītes utt. pa vietām un ejam skatīt/baudīt situāciju. Vecmātes teiktais skan kā mūzika manām ausīm - 8cm un bērns jau tepat, tepat! Vēl aizvien ne mazākās sāpītes! Kā saka, “labi ejam”! ?? Vecmāte prasa, vai esmu gatava dzemdēt un es esmu! Paskatos tikai pulkstenī 23:30 un nodomāju, ka vairs nepagūsim 8. datumā. Vannā sāk tecēt ūdens, mēs uztaisam noslēdzošās bildes ar punci un es kāpju siltajā ūdenī. Vecmāte atver augļūdeņus un tā mēs tur trijatā sēžam un pļāpājam kā kafejnīcā, tikai es esmu vannā un mums nav kafijas. Pirmā pusstunda bez izmaiņām, vēl aizvien neko nejūtu, nākamajā pusstundā sākas kontrakcijas, kuras tik viegli izelpoju, ka paspēju jau viņiem abiem sastāstīt, ka šī ir totāla ‘pastaiga pa pļavu’ un, ja ⬇️

A post shared by Rūta Dvinska (@rutadvinska) on

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Rūta Dvinska (@rutadvinska) on

Uz augšu
Back