“Tas, kam nav paredzēts iet bojā, atkal un atkal sevi piesaka, lai liecinātu par netveramu garīgo skaistumu un patiesības gaismu.”

Šie vārdi pieder Nikolajam Kormašovam (Николай Кормашов, 1929–2012) – Igaunijas māksliniekam un kolekcionāram, kuram dzīves laikā izdevies savākt un restaurēt apjomīgu 15.–20. gadsimta krievu ikonu kolekciju.

Izstādē Mākslas muzejā "Rīgas birža" iespējams apskatīt vairāk nekā 150 ikonas. Maskavas Andreja Rubļova senkrievu kultūras un mākslas muzeja (Центральный музей древнерусской культуры и искусства имени Андрея Рублёва) vadošā pētniece Nataļja Komaško (Наталья Комашко) krājumu raksturojusi kā vienu no plašākajām un nopietnākajām šāda veida privātajām kolekcijām. Viņas vadībā ekspertu grupa veikusi ikonu atributāciju. Ikonas lielākoties vāktas trīs reģionos: Arhangeļskas novadā Ziemeļu Dvinas augštecē, Kokšengas novadā Vologdas apgabalā (šeit ikonas galvenokārt iegūtas no 1965. līdz 1978. gadam) un Tailovas ciematā Pleskavas apgabalā, kur kolekcionāra ģimene pavadīja vasaras no 1967. līdz pat 2017. gadam. Papildus šīm trim vietām, protams, ir arī ikonas no Nikolaja Kormašova dzimtās Muromas. Kolekcionārs teicis: “Krievijas ziemeļi man likās kā zaudētais kontinents, kā Atlantīda. Šķita, ka viss, kas Krievijā labs, saglabājies tieši tur.”

Ziemeļu Dvinas krastos tika celtas iespaidīgas baznīcas, ko rotāja augstvērtīgas ikonas, kas tika darinātas vietējos ikonu glezniecības centros: Soļvičegodskā, Veļikij Ustjugā un apkārtējo klosteru darbnīcās. Upe pirms Pētera I laika kalpoja kā tirdzniecības ceļš caur Arhangeļsku un Balto jūru no Maskavas kņazistes uz Eiropu. Vologdas apgabals, kas slavens ar Kirila-Belozerska klosteri un Feraponta klosteri, kuram freskas darinājis slavenais Maskavas ikonu gleznotājs Dionīsijs (ap 1440–1502) kopā ar dēliem Feodosiju un Vladimiru, joprojām glabā vēl neatklātas senkrievu mākslas vērtības. Valdošās baznīcas spiediena rezultātā savā laikā šajā reģionā bija patvērušies vecticībnieki, kuri, cienot tradīcijas, saudzēja senās ikonas. Vēsturiski šie Krievijas ziemeļu apgabali palika nomaļus, un tas ļāva saglabāt daudzas kultūras vērtības.

1960. gados jaunais “skarbā stila” gleznotājs Nikolajs Kormašovs kultūras mantojuma izpētes ekspedīciju laikā novērtēja gan paaudžu paaudzēs glabātās, gan tieši pretēji – uz iznīcības robežas esošās ikonas un sāka veidot savu “svēto tēlu” kolekciju. Gandrīz visas krājuma ikonas Kormašovs ir restaurējis pats, un tagad viņa darbu turpina dēls Orests.

1971. gadā Igaunijas Valsts mākslas muzejā notika Nikolaja Kormašova senkrievu mākslas kolekcijas izstāde, kas bija pirmā publiskā privātas ikonu kolekcijas izstāde visā toreizējā Padomju Savienībā. Pēc tam Kormašovs piedalījās ikonu izstāžu organizēšanā Maskavā (1974), Mikela muzejā (1997) un Kadriorgas mākslas muzejā (2011) Tallinā. 2018. gadā plaša Nikolaja Kormašova kolekcijas izstāde notika Mikela muzejā Tallinā.

Kuratori: Andrejs Kormašovs, Orests Kormašovs (Igaunija).