/nginx/o/2019/06/20/12283791t1hbab5.png)
Raksta turpinājums
:format(webp)/nginx/o/2019/08/01/12425062t1h5e97.jpg)
Jūtūbere Emīlija Sama
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
“Te nu pienāca nakts, kad es gulēju, un telefons man atgādināja, ka tieši gadu atpakaļ man bija tāds nervu sabrukums un padošanās uz dzīvi, ka bija jāsauc palīgā mediķi. Man tīri teorētiski nevajadzēja te būt tagad starp jums. Man nevajadzēja tikt cauri sveikā. Tas sanāca netīšām. Par laimi. Te, kamēr es rakstu šo 3:08 no rīta, es skatos uz zvaigznēm un domāju cik īstenībā dīvaini tā pasaule ir uzstādīta, jo pa šo gadu īstenībā es ne tikai vienu kritumu piedzīvoju, bet simtiem.
Es mīlēju cilvēku, kas negribēja būt mīlēts, es ticēju tiem, kas meloja man acīs skatoties, es centos fiziski un emocionāli izdzīvot, es raudāju naktīs, es darīju sev fiziski un emocionāli pāri, es neticēju ne sev, ne citiem.
Es bieži necēlos no rītiem ne uz universitāti, ne uz vienkārši dzīvi- jo es vairs nevēlējos dzīvot, jo man vēmiens nāca no eksistēšanas, un ko jūs redzējāt? Laimīgu meiteni virtuālajā dzīvē. [..] Ne viss ir tik elementāri kā izskatās no ārpuses.
Es esmu šogad te dzīva, kaut arī gadu atpakaļ es varēju nebūt un ziniet, tagad man te nobira pat asariņa, jo esmu tik ļoti mierā ar sevi šobrīd un tik ļoti mīlēta un es neesmu vairs viena, ka es pat nesaprotu - pa kuru laiku?
Es vēl pusgadu atpakaļ neticēju, ka šī diena man pienāks, bet laikam, grūtākais ir aizmugurē? Laikam. Man gribās ticēt. Visiem tiem, kas sniedza atbalstu - es jūs ļoti mīlu. [..] Es gribu pateikt, ka viss labi. Viss būs labi. Paldies Dievs, ka palīdzēji man tikt šim cauri un paldies, ka parādīji, ka caur Tevi un Tev lūdzoties un ticot - es varēju atrast mieru sevī,” raksta Sama.