Spānijas kalnu pakājē, netālu no Francijas robežas, pilsētiņā Kanfrankā atrodas pilij līdzīga celtne - tā ir pamesta stacija, kuras pirmsākumi meklējami 1912. gadā. Šajā laikā, Francijas pusē tika nolemts par starptautiskas dzelzceļa līnijas izbūvi un staciju - īsi pirms kara sākuma šeit tika izveidots tunelis, kas veda cauri kalnu grēdām. Ar nelielām pauzēm, kuras pieprasīja Pirmais pasaules karš, dzelzceļš un tunelis jau bija gatavs darbam 1915. gadā, tomēr ar šo nebija gana un bija laiks domāt arī par tam laikam modernas stacijas celšanu. 

Jau 1923. gadā spāņu inženiera Ramiresa de Dampjēra vadībā sākās Kanfrankas stacijas būvniecība, bet 1928. gadā staciju ar krāšņiem atklāšanas svētkiem vēra durvis ceļotājiem.

Šajā laikā tā bija otra lielākā stacija Eiropā - tās platformas stiepās 200 metru garumā, bet pati ēka - 240 metru garumā un to pat dēvēja par kalnu "Titāniku".

Īpaši jāizceļ ir greznā stacijas ēka, kuras arhitektūrā mijas jūgendstila un klasicisma iezīmes, turklāt tās fasādi rotā 365 logi un 156 durvis. 

Tolaik tika paredzēts, ka stacija darbosies kā dzelzceļa ķēdes posms starp Franciju un Spāniju - šajā laikā katrā valsts pusē vilcieni operēja uz dažādu platumu un izmēru sliedēm.

Šā iemesla dēļ Francijas vilcieni nevarēja turpināt ceļu Spānijā un otrādi, taču Kanfrankas stacijā bija plānota vilcienu apmaiņa. Pasažieri šeit varēja pārsēsties no vilciena uz vilcienu un turpināt ceļu sev vēlamajā virzienā, tāpat šeit notika kravas pārkraušana. Daļa no Stacijas tika iekļauta Francijas teritorijā un nelielajā Spānijas pilsētiņā tika izbūvēta skola ar franču skolotājiem un personālu. 

Diemžēl, neraugoties uz pieprasījumu, tā arī nekad netika izmantots viss stacijas potenciāls. Jau Otrā pasaules kara laikā no Francijas puses tuneļus regulāri aizslēdza, neļaujot Spānijas iedzīvotājiem bēgt uz Franciju, kā arī ebrejiem un kara noziedzniekiem - uz Spāniju.

Pēdējais Kanfrankas stacijas noriets bija 1970. gadā - tolaik visas starptautiskās dzelzceļa līnijas starp abām valstīm tika slēgtas, jo Francijas pusē vairāki dzelzceļa tilti atradās kritiskā stāvoklī vai pat bruka kopā un ceļošana radītu liekus dzīvības draudus tūristiem un vietējiem ceļotājiem.

Ņemot vērā šos tehniskos traucējumus, stacija prasīja liekus izdevumus, bet ieņēmumus tā nesniedza. Tā vietā, lai salabotu tiltus un dzelzceļu, Francijas valdība nolēma slēgt esošo tīklu un ieviest autobusu maršrutus. Lai gan no Spānijas puses vēl aizvien operēja dzelzceļa līnijas, tomēr ekonomiskais spiediens, ko radīja Francijas atteikšanās no dzelzceļa, pamudināja vietējās pilsētiņas iedzīvotājus doties dzīvot citviet. 

Pēc 50 gadiem likteņa varā, Kanfrankas dzelzceļa stacijai ir pavīdējis cerības stariņš - to ir iegādājusies vietējās autonomās kopienas Aragonas pašvaldība un plāno staciju atjaunot un tajā ierīkot smalku viesnīcu.  Tāpat nav izdzisuši plāni par otrreizēju dzelzceļa līnijas atvēršanu, kurā turpinātu iesākto - sniegtu iespēju ceļot no Spānijas uz Franciju vai otrādi.