1879. gadā Antons Čehovs, tolaik vien deviņpadsmit gadus jauns rakstnieks, sarakstīja simt trīsdesmit četras lappuses biezu dramatisku sacerējumu, kurā ieskanas visas tēmas un motīvi, kas nodarbinās ārstu un dramaturgu Čehovu viņa tā laika dzīves posmā.

Šis manuskripts tika izcelts no aizmirstības un publicēts vien 20 gadus pēc autora nāves. Nosaukuma tam nebija un, lugu iestudējot, tai virsrakstā tika likts galvenā tēla vārds - Platonovs.

Cilvēks, kuru mīl četras sievietes un kurš nemīl nevienu no tām. Un nesaprot, kā dzīvot.

Režisors ir izveidojis mūsdienīgu, spilgtu un pretrunīgu izrādi. Čehova teksts skan svaigi un aktuāli, stāstot par cilvēku, kurš varētu kļūt par mūsdienu varoni.

Pāvels Safonovs ir pārliecināts: "Čehova lugās allaž atrodas blakus mīlestība un ironija, absurds un kaisle, neticība un tīrība. Pašlaik, kad visapkārt novalkātas idejas, melīgi saukļi un aptraipītas autoritātes, Platonovs izskatās kā vēl neuzrakstīta romāna varonis, lai gan tieši viņa talants, enerģija un mīlestība varētu iestāties pret vispārējo vulgaritāti un naudas varu, kas kļuvis ārkārtīgi svarīgi."

“Platonovs”  

Saulaina vasaras diena... Dzīve rit klusi un rimti. Ģenerāļa atraitnes Annas Petrovnas Voinicevas muižā pulcējas viesi. Ieradies gan Petrina kungs (saimnieces kreditors), gan Porfīrijs Glagoļjevs (Annas Petrovnas apjūsmotājs), gan kaimiņi Platonovi — Mihails Vasiļjevičs ar sievu Sašeņku un svaini, dakteri Triļecki. Sabiedrība izklaidējas, kā nu kurš: spēlē fantus vai šahu, aprunā kaimiņus vai dzer tēju dārza terasē. 

Viesi rāmi laiskojas, un nekas nevēsta par iespējamiem pārsteigumiem. Līdz Seržs Voinicevs iepazīstina klātesošos ar savu sievu Sofiju. Platonovam viņa nav svešiniece. Sapņainās jaunības laikā viņi "bija iemīlējušies un raudzījās uz dzīvi kā lieliem, ilgstošiem svētkiem, kuros viņiem atvēlēts daudz vietas." 

Neveiklība, apjukums, situācijas traģikomiskums, muļķīga apstākļu sakritība un pretrunīga rīcība izraisa notikumus, kas maina šo cilvēku likteņus.

"Nekad nekā nav pēc tam. Tā tikai šķiet, ka viss vēl priekšā, ka dzīve ir gara un laimīga. Ka pašlaik var dzīvot šādi. Ka vēlāk visu varēs izlabot. Tas "vēlāk" nekad nepienāks. Nu es to droši zinu: atliek tikai vienu reizi nodot, vienu reizi samelot tam, kam esi ticējis, ko esi mīlējis, un vairs no nodevību važām neizkļūt, var vairs neizkļūt..."