"Ir tikai pārpalikuma princips: ja kaut kas paliek pāri no pārējo nozaru apmierināšanas, tad to var izmantot kultūrai. Padomju laikā bija karikatūra: kultūras ministrs un veselības ministrs rindā pēc finansējuma stāv paši pēdējie... Šodien gandrīz nekas nav mainījies," sūkstījies Liepiņš.

Liepiņš kritisku attieksmi paudis pret bijušās kultūras ministres, tagad Eiropas Parlamenta deputātes Daces Melbārdes (VL-TB/LNNK) darbu, kura esot nepietiekami atbalstījusi LNOB darbu, piemēram, neesot atbalstījusi Operas trešās kārtas būvniecības projekta "ielikšanu budžetā".

"Kultūras ministrs ir kapitāldaļu pārvaldītājs šajā uzņēmumā, visās citās kapitālsabiedrībās tas parasti ir valsts sekretārs, mūsu gadījumā tas ir kultūras ministrs. Tā ierakstīts likumā. Līdz ar to es gribēju no ministres sagaidīt daudz vairāk gan attieksmes, gan vērtību skalas atzīmju izvietojuma ziņā - diemžēl LNOB ministrei neatradās pietiekami augstu," izteicies Liepiņš.

Pēc viņa domām, koncertzāles Rīgā projektu Melbārde izmantojusi kā priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļu, lai iekļūtu Eiropas Parlamentā.

"Tā bija skandaloza, dažādus slāņus konfrontējoša situācija, kas radīja milzu kaislības - par lietu, kas faktiski jau bija iekodēta, ka tā nevar notikt. Ne no finansiālā, ne praktiskā viedokļa."

Liepiņš arī uzskata, ka Rīga kā kultūras pilsēta nav realizēta un "nauda ir iztriekta pa tukšo". "Arī ar Latvijas simtgadi - tas pats. Labi, tiek būvēta Dziesmu svētku estrāde, tas ir svarīgi tautas pašapziņai, bet vai tas ir vienīgais un galvenais aspekts Latvijas kultūrā? Estrādes lietošanas biežums būs vienreiz, varbūt divreiz gadā. Rokkoncerti ir pārcēlušies uz Lucavsalu, un diez vai tie jelkad pārcelsies uz Mežaparku, jo pieejamības ziņā Lucavsala ir ērtāka. Labi, Operai piešķīra finansējumu, lai mēs varētu uztaisīt labu Galā koncertu, ko tikai par savu naudu vien mēs nebūtu varējuši pacelt. Bet šis finansējums ir sīka vienība, salīdzinot ar pārējiem tēriņiem."

LNOB vadītājs kritizējis, ka kultūras nauda tiek sadalīta sīkiem mērķiem, nevis kādām lielākām iecerēm.

"Ja nauda tiek sadalīta pa daļām, tā nemanot pazūd," izteicies Liepiņš. To varot vērot, piemēram, skatoties uz Latvijas reģionālo koncertzāļu tīklu: "Jautājums ir par ko citu: nauda ir sadalījusies, bet vai tai nevajadzēja koncentrēties? Katrai vietai ir savas piepildījuma iespējas... Vai Kurzemē vajadzēja divas koncertzāles? Paskatīsimies, kā iet ar biznesu. Protams, mākslu par biznesu dēvēt varbūt nevajag, bet... Bet tad sanāk tā, ka zāles pašas sevi nodrošināt nevar, Kultūras ministrijai tās jādotē, un atkal nauda tiek sadalīta, nevis koncentrēta."