“Agrāk visai atklāti runāju par saviem grūtajiem periodiem, bet tas vienmēr bija post-factum, kad jau biju ar visu tikusi galā, kad bija jau labi un varēju dalīties un iedvesmot vai pastāstīt kā es izrakos no savām bedrēm. Vienmēr ar domu - ja kaut viena meitene vai sieviete ir tur, kur es biju, un es varu palīdzēt, tad mans darbiņš te ir padarīts.
Šoreiz saņemšos pavisam svaigi pateikti - pēdējie 6 mēneši ir bijuši diezgan (atvainojos, bet precīzāka vārda nav) h*jova. Kaut kur starp šķiršanos, jaunu pieredžu iegūšanu, jaunas dzīves sākšanu es pazaudējos.
Es mācēju savu rutīnu, es zināju savus mehānismus un darba rīkus, lai tiktu ar visu galā. Izrādās, ka dzīve nemaz nav tik vienkārša. Arvien vairāk skrēju uz priekšu, patiesībā bēgu, lai attaptos apjukusi un nedarot to, kas man visvairāk nāk par labu. Pirms ceļa traumas es sportoju, ēdu veselīgi, bet teikšu godīgi, vasaras vakarus arī pavadīju izdzerot vairāk kā nepieciešamo alkohola daudzumu, bēgot no problēmām un iekrītot dziļākā apjukumā. Augustā es apstājos un kārtīgi izrunājos ar sevi un arī pirmo reizi sāku iet pie terapeita.