Viņš atgādināja, ka LNOB tiek dotēta un aicināja saprast, ka aug arī dzīves dārdzība. Viņš minēja, ka, dārgāks kļuvis, piemēram, alumīnijs, ar ko saistītas visas dekorācijas operā. Pēc viņa paustā, tas tiek pirkts kilometros.

Liepiņš pauda prieku, ka ir izdevies uzbūvēt operai pagaidu būvi, lai nodrošinātu darbiniekiem "cik necik" pieklājīgus darba apstākļus. "Bez sava gala" notikusi arī instrumentu atjaunošana, pauda LNOB vadītājs.

Tāpat svarīgs jautājums bijis psiholoģiskais klimats kolektīvā, kas, viņaprāt, viņa laikā normalizējies.

Vienlaikus Liepiņš pauda nožēlu, ka nav izdevies realizēt operas pārbūves trešo kārtu. "Nav pat runa par realizāciju. Diemžēl iepriekšējās kultūras ministres Daces Melbārdes (VL-TB/LNNK) attieksmes pret operu dēļ nebija iespējams pat ieprojektēt laiku, ielikt kādā stratēģijā vai plānā kaut vai nākošajā desmitgadē uzsākt būvniecību. Diemžēl konkrētā kultūras ministre nekad nesaprata šīs lietas svarīgumu," viņš klāstīja.

Liepiņš uzsvēra, ka Latvijas operā ir viena skatuve, bet daudzmaz modernās operās tādas ir vismaz četras, kas kā karuselis var pagriezties. "Tas nozīmē, ka var taisīt ļoti ātras pārbūves, nav jāgaida, kamēr kaut ko sakarinās un pārkarinās," viņš norādīja, uzsverot, ka nākamajam operas vadītājam būs pie tā jāstrādā, jo "tā ir dzīves nepieciešamība".

Viņš atzina, ka operai ļoti grūti klājas ar mecosoprānu nodrošināšanu. Bieži nākas aicināt viesmāksliniekus un tad ir svarīgi, lai "dzied par drauga cenu", viņš sacīja, atzīstot, ka ne vienmēr izdodas par to vienoties.

Runājot par mūziķiem kopumā, Liepiņš sprieda, ka Latvijā ir krities mūziķa darba prestiža līmenis, kam pie vainas varētu būt motivācija. Viņš pauda, ka mūziķis visu mūžu mācās, piemēram, kādu instrumentu, bet beigās saņem tikpat, cik tramvaja vadītājs, kas savam darbam nepieciešamās iemaņas apgūst krietni īsākā laikā.

Kopumā gan Liepiņš uzskata, ka Latvijas opera Eiropas kartē ir ļoti labā situācijā.