Seņkovs intervijā atzīst, ka Latvijas teātru vidē notiek būtiskas pārmaiņas. Pirmkārt, tās saistītas ar jaunās paaudzes režisoru ienākšanu un nostabilizēšanos.
"It kā katrā teātrī ir jābūt vienam mākslinieciskajam līderim, bet redzam, ka demokrātijas apstākļos arī aktieri gatavi pateikt savu viedokli. Hierarhija vairs nav tik stingra. Pēdējie mohikāņi, kas bija palikuši, - Alvis Hermanis un Dž. Dž. Džilindžers. Hermanis ar savu spēcīgo personību ietekmi spēj saglabāt. Tieši tāpēc viņš tik kaislīgi runā atklātajā vēstulē, daudz kam var piekrist, daudz kam - ne. Piemēram, kāpēc mēs, jaunie, negribam iet un darboties vecajās struktūrās? Vēlamies sākt visu no sākuma, līdzīgi kā Hermanis to darīja 90.gados," stāsta Seņkovs.
Viņš uzsver, ka nevēlas būt mākslinieciskais vadītājs ne Dailes teātrī, ne citos lielajos teātros, tāpēc, ja ir iespēja, tad viņš gribētu būt mākslinieciskais vadītājs paša izveidotā trupā. "Tātad es nebaidos radīt teātri, bet manas idejas un vērtības, iespējams, neatbilst Dailes teātra vēlmēm - ko viņi vēlas tur redzēt. Mākslinieciskajam vadītājam ir sarežģīts darbs: jāatbild ne tikai par repertuāru, bet arī par aktieru profesionālo attīstību," piebilda Seņkovs.