Dokumentālajās filmās visbiežāk esam pieraduši dzirdēt kādu aizkadra balsi stāstām par notiekošo ar kameras aci fiksētajos kadros, kur stāstījumā ik pa brīdim parādās sēdoši stāsta dalībnieki, kas dalās ar savu sakāmo. Taču dokumentālais kino spēj būt tikpat dažāds savā formā kā mākslas kino – un reizēm stāsti paļaujas tikai uz attēla radīto spēku, iztiekot bez jebkāda stāstījuma un ļaujot katram skatītājam pašam veidot kopsakarības un savu stāstu. Tāda ir arī 1992. gadā iznākusī dokumentālā filma “Baraka”, kas sastāv no kadriem, kas filmēti 24 dažādās valstīs 14 mēnešu laikā un parāda dzīvi, dabu, cilvēkus un daudz ko citu, kas atrodams visā plašajā pasaulē. Starp citu, arī filma “Projām” pilnībā iztiek bez dialogiem, paļaujoties uz attēla un mūzikas spēku stāsta radīšanā.

Ginta komentārs: Tīrs attēls, skaņa, kustība, idejas un sajūtas.