Līdz mūsdienām par iespaidīgo Rīgas mūri liecina masīva ķieģeļu siena Vecrīgā, Trokšņu ielā un vēl daži šīs diženās struktūras fragmenti, kas izkaisīti vecpilsētā. Senāk  mūris apņēma Rīgas kodolu un sargāja to no uzbrucējiem, taču 19. gadsimta beigās to demontēja.

Mūri un ķieģeļu sienas, torņi un vaļņi viduslaikos bija neatņemama lielāko pilsētu sastāvdaļa.  Mūri bija daļa no pilsētas "izdzīvošanas" stratēģijas, kas ļāva aizkavēt iebrucējus, laicīgi sagatavoties prettriecieniem un nepieļaut nevēlamu cilvēku iekļūšanu pilsētā. Šādi mūri ir bijuši visos kontinentos, un līdz mūsdienām vislabāk saglabājies ir Lielais Ķīnas mūris. 

Rīga viduslaikos bija izdevīga tranzīta pilsēta - tā atradās pašā Baltijas centrā, kā arī pie svarīga ūdens ceļa uz Krieviju. Kas attiecas uz mūriem - Rīgai nevajadzēja pārāk iespaidīgu aizsargsienu, jo to sargāja Rīdziņas, vēlāk Daugavas ūdeņi, ezeri, purvi un necaurejami meži, kas ļoti apgrūtināja uzbrukumus. 

Rīgas mūri no ārpuses izskatījās kā augsta mūra siena, bet iekšpusē tie bija iedalīti divos stāvos. Šīs struktūras būvniecība ilga visu 13. gadsimtu - mūris nemitīgi tika papildināts un nostiprināts, tapa jauni torņi un vaļņi. 

Sākumā Rīgā mitinājās Zobenbrāļu ordeņa biedri, garīdznieki un mūki, bet 13. gadsimta sākumā un vidū sākās latviešu ieplūšana Rīgā, kas savukārt bija galvenais iemesls mūru paplašināšanai.

Vecie un jaunie pilsētas mūri gāja no Pulvertorņa gar Torņa ielu, Arsenālu uz pili un šķērsoja to aptuveni vidū, no turienes gar Daugavu līdz Minsterejas ielai, pa Minsterejas ielu un tālāk virzienā uz Kalēju ielu gar Rīdziņas malu līdz Smilšu tornim. Kopumā mūri papildināja aptuveni 24 torņi. 

Savdabīgos zemes vaļņus apkārt nocietinājumam sāka būvēt 1622. gadā, kas papildus aizsardzībai arī mazināja plūdu riskus pilsētā. Attīstoties ieročiem, uzbrukumu tehnikām un stratēģijām, vecie mūri vairs nespēja efektīvi aizsargāt pilsētu, tādēļ nocietinājums 1640. gados tika arī pie 12  bastioniem, zemes vaļņiem, kā arī nocietinājuma sistēmā iekļāva Rīgas citadeli jeb atsevišķu nocietinājumu kompleksu. Rīgas vaļņi bija iespaidīga izmēra struktūras - tie abpus grāvim bija četrstāvu ēkas augstumā, bet biezumā sasniedza 35 metrus. Rīgas nocietinājumi bija tik spēcīgi, ka 1709.-1710. gadā lieliski spēja izturēt astoņus mēnešus ilgu Rīgas aplenkumu, pretojoties Krievijas cara Pētera I armijai. 

Pirmā liecība par mūra beigu sākumu bija Rīdzenes upītes pakāpeniska aizbēršana - to 1733. gadā, pēc Lielā Ziemeļu kara beigām, aizbēra gar Meistaru, Kalēju un Minsterejas ielām. Tolaik upē bija sakrājušies smirdoši atkritumi, samazinot ūdens šķēršļus līdz vaļņiem un mūriem. Pēc Krimas kara (1853-1856), kad Rīgas pilsēta tika diezgan pamatīgi apšaudīta, pilsētas galvas aptvēra, ka mūri, aizsargvaļņi un bastioni modernā karā vairs neder. Nocietinājumus sāka demontēt 1857. gadā, to vietā izveidojot Rīgas apstādījumus, parkus, jaunas ielas un slaveno Rīgas kanālu. 

Publikācijas tapšanā izmantota informācija no Jāņa Straubega grāmatas "Rīgas vēsture".