Pāridarītāja saruna ar mobinga upuri. Linda Samsonova atklāti par savu pieredzi (11)

Varbūt tas skanēs banāli un muļķīgi, bet, ja mēs būtu ar šo meiteni apsēdušās aci pret aci un izrunājušas visu, tad tas tiktu atrisināts. Galarezultātā aizgāja tik tālu, ka viņa pat gribēja mainīt skolu, jo visus klasē biju sakūdījusi pret viņu. Sūdzēšanās klases audzinātājai arī nelīdzēja, jo biju laba skolniece, neviens pieaugušais nedomāja, ka varētu būt tik traki.

Gan jau man tagad viegli teikt, ka viņai vajadzēja saņemties drosmi un pieprasīt izrunāties, kad, iespējams, meitenei likās, ka visa pasaule viņu ienīst.

Runāšana ir galvenais. Tas nebija gluži mans nolūks kādam sagandēt dzīvi. Es uzvedos ne tā, kā vajadzētu. Bet tajā pašā laikā tā ir dzīves skola. Tas rūdījums meitenei arī kaut ko ir devis. Man savukārt tas ir devis saprašanu, pārliecību, ka man ir spēja vadīt cilvēkus un to, ka viņi ieklausās manī. Un tas jāizmanto labiem mērķiem.

Aicinājums neklusēt, protams, ir labs. Kāpēc jāklusē un jācieš? Bet, kā jau ieminējies, tas var izraisīt tikai lielākas negācijas no pāridarītāja.

Jā. Un tādos gadījumos, manuprāt, skolas maiņa nav nekas traks. Ja tu šajā kolektīvā neesi pieņemts, tas nenozīmē, ka tā būs arī citur. Bet, ja tā notiek jau otro un trešo reizi, ir jānoskaidro, kas darās ģimenē, kāpēc šāda situācija turpina veidoties. Kāpēc šim bērnam nav pašpārliecinātības aizstāvēt sevi? Kāpēc viņš ļaujas, ka uzbrūk?

Ir labi, ja ir skola, ko nomainīt, jo mazāk apdzīvotos reģionos tā var būt liela problēma. Tādos gadījumos tu nevari nekādi izbēgt no saviem pāridarītājiem.

Jā, tev taisnība. Bet tāpat, kas atliek? Neļaut sev darīt pāri un pievērsties lietām, kas patīk. Arī pāridarītājiem ieteiktu novirzīt savu enerģiju kādā sevi attīstošā nodarbē.

Es šo kustību uztveru tā, ka upurim nevajag samierināties ar to, ka viņš ir upuris. Nav jāklusē. Ir jācīnās. Mans stāsts par skolas laiku ir pretējs tavējam. Es biju šis upuris. Gadiem ilgi. Pirmos četrus gadus pamatskolā mani apsaukāja, jo biju resna, introverta, dīvaina. Skolotājas bērns. Nevarētu teikt, ka man bija draugi. Tās divas “draudzenes”, kas man bija, tāpat drīzāk turēja mani kā mājdzīvnieku, ar kuru nosist laiku, bet par kuru visu laiku smieties. Tā ir bijusi ļoti skarba pieredze. Cik atceros, laikam daudz par to nesūdzējos, jo man jau bija sācis likties, ka, jā, varbūt ir iemesls, kāpēc nevienam nepatīku, varbūt esmu to pelnījusi.

Tava ģimene to zināja?

Labs jautājums. Tas bija sen. Varbūt zināja, varbūt nezināja.

Man liekas, ka reizēm vecāki mēdz pievērt acis, jo varbūt bērni paši tiks galā, ka tas ir normāli.

Es laikam tolaik vienkārši gaidīju, kad tas viss izbeigsies un pats no sevis pāries. Kad pēc ceturtās klases aizgāju mācīties no maza ciematiņa uz pilsētu, viss nokārtojās. Izrādījās, ka neesmu “bojāta prece” un tomēr varu patikt saviem vienaudžiem. Bija gan divas meitenes, kuras sporta pēc mani apcēla, bet to nebija grūti paciest. Līdz ar īstiem draugiem auga pašapziņa, kļuvu bravūrīga, devu pretī. Man tā visa apsaukāšana jau bija apnikusi.

Es arī kā tā kādreizējā ļaunā, pāridarītāja, varu teikt, ka jā, vajag saņemties un sevi aizstāvēt. Tāda ir dzīve. Tādi ir cilvēki. Ne vienmēr visi būs jauki. Tas ir tas rūdījums. Pat ja skolā pēkšņi būtu likums, ka neviens nedrīkst otru apcelt, tas jau nenozīmē, ka arī tālākajā dzīvē neatradīsies šāda veida cilvēki, kuriem patīk uzbrukt citiem.

Tas gan.

Dzīve vienmēr izspēlē dažādas situācijas, un ne vienmēr tu esi arī tajā labākajā cilvēku kompānijā. Es arī, runājot ar tevi, saprotu, ka šīs kampaņas galvenā ideja ir saņemties un darīt visu lietas labā. Par to ir jāzina vecākiem. Par to ir jāzina skolotājiem.

Man šie četri nepatīkamie gadi joprojām nedaudz sāp, nav gluži patīkami atgriezties tajā ciematā, kur mācījos, jo ir radusies vispārēja nepatika pret šo vietu.

Ja būtu salidojums, tu tur gribētu ierasties?

Nē! Nekādā gadījumā. Es tos cilvēkus nevēlos redzēt. Varbūt arī labi, ka nebiju diez cik populāra ciematā. Kur tagad ir tās vietējās zvaigznes, ko viņi dzīvē sasnieguši? Man gribējās prom. Sākumā uz Jelgavu un tad uz Rīgu, kur ir jau krietni vairāk izklaides un izglītības iespēju, cilvēki, kuri ir redzējuši tālāk par savu “ģerevņu”.

Vai tev ir kāds klasesbiedrs, kurš zina, cik tālu esi tikusi un ko sasniegusi, paudis apbrīnu?

Nē, ne ar vienu no šiem cilvēkiem neesmu runājusi. Un negribu.

Mūsu klase gan reizēm sanāk kopā. Šajās reizēs tiekamies arī ar meiteni, kura cieta no mana mobinga. Mēs esam izaugušas un uzturam draudzīgas attiecības. Viņa nav priecīga, ka ir bijis tas viss jāpārdzīvo, bet esmu viņai atvainojusies. Mēs abas sapratām – tā ir bijusi muļķīga situācija.

Man prieks, ka jums viss nokārtojies. Un ir svarīgi par problēmām runāt. Tā, kā mēs to darām tagad.

Es ceru, ka kāds dzirdēs par šo projektu un aizdomāsies.

Par laimi, gan pasaulē, gan Latvijā cilvēki vairs tik ļoti nebaidās no dīvainā, kas var būt cita seksualitāte, īpatnējs izskats vai kas cits. Atšķirīgais tiek redzēts ne tikai kā kas slikts. Būt atšķirīgam ir stilīgi. Nebūt daļai no pelēkās masas.

Vai esi kādreiz bijusi arī apcēlēja lomā?

Jā, protams, neesmu tikai balta un pūkaina. Es teiktu, ka no piektās līdz devītajai klasei man patika citus ķircināt, bet tikai līdz robežai. Nekad līdz galam patiesi ļauni. Vai intensīvi. Vairāk ar humoru, bet tāpat nepatīkami citiem. Manī bija sakrājies aizvainojums par to, ka tik ilgi biju upuris.

Kā jau teicu, es toreiz arī radoši izpaudos ar dziesmiņām un dzejoļiem.

Bet mēs vismaz izaugām un mācījāmies no savām kļūdām. Ar visiem tā nenotiek.

Tas laikam ir tas visskumjākais tajā visā.