Fakts, ka «Sabaton» iesildīs tādas zināmas grupas kā «Apocalyptica» un «Amaranthe», manas gaidas tikai kāpināja. Tomēr tieši vakara galvenie mākslinieki izraisīja vislielākās emocijas – par to uzstāšanos arī ir šis raksts.

Pirmkārt, jāsaka, ka atšķirībā no citiem koncertiem, kurus esmu klausījies klātienē, pēc  otrajiem iesildītājiem («Apocalyptica») «Sabaton» uznākšana nebija ilgi jāgaida. Skatuves pārtaisīšana un sagatavošanās aizņēma tikai aptuveni 15 minūtes, un šo minūšu laikā jau varēja dzirdēt melodijas no populārākajām grupas dziesmām. Savukārt pēdējās sekundēs pirms pirmās dziesmas sākšanas publika tika īpaši uzkurināta ar sava veida ievadmelodiju.

Atskanot slavenajai «Sabaton» frāzei – Hello, Stockholm... we are Sabaton and this is Ghost Divisiooon, sapratām, ka 10 gados, kopš šo grupu klausāmies, tās horeogrāfiskais līmenis ir ievērojami audzis. Dziesmu papildināja gan sprādzieni, gan ekrāns, kurā bija iespējams vērot tekstam atbilstošas vēsturiskas ainas, gan arī, protams, jau visiem daudz pierastāka gaismas spēle. Savukārt pati grupa uzstājās uz skatuves, kura ļoti atgādināja Pirmā pasaules kara laika tranšejas.

Tās priekšā bija novietoti smilšu maisi ar dzeloņdrātīm, savukārt  bungas atradās aizmugurē uz smagi bruņota transportlīdzekļa, kurš bija aprīkots ar futūristisku lielgabalu (atgādināja modificētu tanku).

Skatuves sānos bija izvietoti bunkurveidīgi veidojumi, bet fonā – milzīgs uzraksts The Great War (tā sauc jaunāko «Sabaton» albumu un tajā ietilpstošo dziesmu).

Pēc klasiskās ievaddziesmas - Ghost Division nospēlēšanas sekoja ļoti spēcīgs turpinājums – dziesma The Great War, kura ir vēstījums par Pirmā pasaules kara bezjēdzību un karavīru pārdzīvojumiem. Šī dziesma arī izcēlās ar milzīgām liesmu mēlēm, kuras, manuprāt, tika izmantotas, lai radītu klātbūtnes efektu un artilērijas šāviņu sprādzienu ilūziju. Trešā dziesma – Attack of the Dead Men, kura ir veltīta gāzu uzbrukumam Osovicas cietoksnim Polijā, mani pavisam pārsteidza. Grupa uzvilka gāzmaskas, un solists pat paņēma rokās butaforisku gāzes izsmidzinātāju. Skatuvi tikmēr noklāja indīgi zaļa krāsa.

Pēc šīm dziesmām sekoja Tuvo Austrumu vēsturei veltītā – Seven Pillars of Wisdom (dziesma par Arābijas Lorensu) un The Lost Batallion. Tomēr atmiņā spilgti iespiedās Red Barron, jo tajā uz skatuves bija uzliktas klavieres sarkanas Pirmā pasaules kara lidmašīnas veidolā. Grupa tās arī izmantoja, lai nedaudz paspēlētos ar publiku un nospēlētu dažas melodijas, kuras nepavisam neatbilda power metāla žanram. Interesanta bija arī Angels Calling, jo tajā iesaistījās «Apocalyptica» ar saviem čelliem. Visstiprāko iespaidu no efektu viedokļa atstāja Night Witches, kurā liesmas uz skatuves tika izmantotas, lai radītu zenītartilērijas apšaudes efektu.

Dziesmas laikā tika arī realizēta šā vakara nagla – galvenais solists Joakims Brodens paņēma rokās ko līdzīgu raķešu palaišanas iekārtai - bazukai un raidīja pret iepriekš minēto tanku skatuves dibenplānā uguns strēli.

Patīkamu pārsteigumu sagādāja arī grupas lēmums spēlēt dziesmas no tās jau salīdzinoši antīkā albuma – Carolus Rex, kas ir veltīts Zviedrijas impērijai 17. un 18. gadsimtā. Interesanti, ka šīs dziesmas tika izpildītas zviedriski (domājams, lai izpatiktu acīmredzami zviedriski runājošajai publikai). Tomēr tas man īpaši netraucēja, jo melodija bija jau sen zināma. Tā nu es lēkāju un dziedāju, skandējot pie sevis vārdus angliski. Īpaši šajā kontekstā gribētu uzsvērt to, ka grupa bija tērpusies tā laika zviedru karavīru mundieros, kas jau atkal radīja ļoti patīkamu klātbūtnes efektu. Ļoti labi izdevās dziesma Lifetime of War (En Livstid i Krig - zv.val.), jo tūkstošiem cilvēku ņēma rokās savus telefonus un līgojās mūzikas ritmā, klusi pie sevis (vai paskaļi) skandējot vārdus, kuri veltīti 30 gadu kara bezjēdzībai.

Koncertu nobeidza pazīstamie hiti – Primo Victoria (uzskatu par labāko «Sabaton» dziesmu) un fanu vidū ļoti iemīļotā Swedish Pagans. Primo Victoria laikā izcēlās arī metāla koncertos slavenais mosh pit. Tā ietvaros nekautrējos arī ielēkt trakojošo cilvēku vidū un nedaudz pagrūstīties. Pēc tam atjēdzos pavisam citā arēnas galā, taču tas mani netraucēja turpināt lēkāt nu jau nedaudz citu cilvēku kompānijā. Swedish Pagans, kā vienmēr, izraisīja brīnišķīgo vikingu laika sajūtu un bija lielisks atsvaidzinājums modernākiem konfliktiem veltīto dziesmu klāstā. Ne velti tieši šīs dziesmas pirmās skaņas publika klusuma pauzēs dungoja visu koncerta laiku, lai grupu uzmundrinātu starp skaņdarbiem.

Pēdējā dziesma – To Hell and Back jau tika sagaidīta manāmā spēku izsīkumā. Tomēr tas mani neatturēja no enerģijas sakopošanas, lai atbalstītu grupu vēl pēdējo reizi. Interesanti, ka tajā brīdī mani jau bariņā aicināja divi nepazīstami puiši, kuri turpat priekšā lēkāja un baudīja katru dziesmas vārdu.

Secinājumi

«Sabaton» ir un paliek viena no spēcīgākajām mūsdienu power metāla grupām. Tā koncertos spēj uzkurināt publiku un radīt sajūtu, ka dziesmas tiek ne vien izdziedātas, bet arī izdzīvotas. Tam, protams, palīdz grupas pieaugošais budžets, kuru var izmantot, lai investētu nepieciešamajā aparatūrā atmosfēras radīšanai. Tomēr aparatūra, manuprāt, nav šīs grupas panākumu atslēga.

«Sabaton» gluži vienkārši spēj atrast stīgas, lai aizkustinātu, uzjundītu un iedvesmotu uz lieliem darbiem, izmantojot skatu pagātnē.

Grupa atgādina, ka visos laikos ir bijuši diženi cilvēki un notikumi, kuri ir atstājuši savu nospiedumu vēsturē. Līdz ar to gribot negribot rodas jautājums – kāpēc gan tas nav iespējams arī tev šajā laikā? Nepacietīgi gaidu nākamo koncertu!