/nginx/o/2020/02/28/12976598t1h0a16.jpg)
Pašmāju aktrise un uzņēmēja Agnese Zeltiņa nākusi klajā ar vaļsirdīgu atzīšanos par savu vientulību.
Agnese Zeltiņa publisko vaļsirdīgu stāstu par savu vientulību (4)
Stāstu sociālajos tīklos viņa iesāka ar to, ka jau no mazotnes bijusi autsaideris un vientuļais vilks: “Mani nekad nav saistījuši masu pasākumi vai aktivitātes baros. Man nekad nav bijis garlaicīgi vienai vai izteikta vēlme atrasties starp cilvēkiem. Es to pat īsti nevaru izskaidrot.
Taču ir viena iezīme, kas mani raksturo - ir lietas, kuras man pilnīgi noteikti nepatīk darīt vienai, piemēram doties vakariņās ārpus mājas vai uz kino, teātra izrādi. Bet tas tāds ievads, vienatne dažkārt mēdz būt ievads vientulībai. Tā pieradina pie sevis.
Es šad un tad precīzi atceros vienas un tās pašas sajūtas... vakars, tikko nospēlēta galvenā loma lielās zāles izrādē... mājās tevi gaida ģimene... bet tu iznāc no teātra, kurā tev tikko ir plaudējis tūkstotis skatītāju, tu dodies ar kājām uz mājām... no vietas, kur tikko piedzīvoji izkāpinātas emocijas, gradācijās, kuras tavi skatītāji iespējams iztērē gada laikā, un jūties TIIIK sasodīti tukšs un vientuļš. Un nevis tāpēc, ka būtu bijusi slikta izrāde vai kaut kas neizdarīts ... nē...vienkārši esi atdevis tik ļoti daudz, ka tevis vairs nav. Un tad tu atkal sāc atjaunoties un lēnītēm liec sevi kopā, soli pa solim, domu pa domai."
Viņa turpināja: "Es piemēram jūtos vientuļa, kad kautkāpēc, pat attiecībās esot, man iznāk būt kādos romantiskos notikumos, piemēram kāzās vai koncertos. Esot kompānijās, kur apkārt ir pāri, skan saldas melodijas un tu esi viena, kļūst pasmagi, neslēpšu. Vienkārši ir brīži, kurus labāk baudīt divatā, un tādi, kurus pilnīgi noteikti jāizdzīvo vienam.
Es esmu jutusies viena pat līdz tādai pakāpei, ka nepiederīga pasaulei, sociumam, nē... pat nepiederīga sev. Visādi ir bijis.
Dažreiz vientulības sajūta vienkārši nemanāmi piezogas un sākas sevis žēlošana. Jo tajā brīdī jau liekas, ka nepāries, tās sāpes sirds un saules pinuma rajonā, tā nevajadzīguma, izmisuma un bezcerības sajūta ir tik vis aptveroši postoša. Un tad... paiet laiks un atlaiž... arī tā vienkārši... kā saņēma, tā atlaiž. Saka, ka cilvēks nav vientuļa sala. Es domāju, ka ir dažādi cilvēki. Ir tādi, kurus viņu pašu raksturs ar laiku norobežo no citiem... tādi, kas tik paniski baidās no vientulības, ka nespēj izveidot neko ilglaicīgu un dodas no viena pie otra. Turpinājums sekos.”
“Ļoti skaisti un labi pateici....” komentē Dagmāra Legante.