Arī Emīlam Dārziņam paticis spēlēt četrrocīgi - kopā ar savu sievu Mariju viņi spēlējuši Čaikovska “Romeo un Džuljetu”.

“Marijas zīžainie, gaišie mati, glītais augums un mūzikas skaistums ņēma Emīlu savā varā,” raksta Inga Žolude savā stāstā “1904. Melanholiskais valsis”.

Par skaņdarba tapšanu saglabājušās viņa mātes atmiņas par Emīla Dārziņa viesošanos pie Jāņa Poruka ģimenes "Lāču" mājās pie Cēsīm: "Toreiz Dārziņš ar Poruku nosēdējuši lapenē gandrīz visu nakti. Runājuši ļoti maz, it kā saprazdami bez vārdiem ko katrs domā un jūt. Kad Emīls palicis viens pats, viņš esot redzējis kādu parādību - tam lapenes stūrī parādījusies Dievmāte un gaisā bijušas dzirdamas skaņas. Rītā viņš to Porukam esot izstāstījis, piesēdies pie klavierēm un mēģinājis naktī dzirdēto spēlēt. Tas esot bijis "Melanholiskā valša" sākums.”

Latviešu mūzikas traģiskais notikums bija Emīla Dārziņa lēmums iznīcināt visu savu simfonisko darbu nošu rakstus pēc tam, kad 1910. gadā tika nepamatoti apvainots plaģiātā. Saglabājies vienīgi jau tolaik iespiestais "Melanholiskais valsis".

Zīmīgi, ka Katrīnu Gupalo vecāki kristījuši par godu neatkarības deklarācijas pirmajai gadadienai - 1991. gada 4. maijā. Toreiz uz kristībām Vecajā Ģertrūdes baznīcā bija sabraukuši ne tikai tuvinieki no Latvijas, bet arī no Ukrainas. Katrīnas vecāku teiciens bija, ka tāds bērns kā viņa var piedzimt tikai neatkarīgā valstī.

Skaņdarbs ierakstīts mājas apstākļos, ievērojot visus drošības pasākumus.

Noskaties!