Šauro pilsētu sauc Castellfollit de la Roca, un tajā mitinās tikai aptuveni tūkstoš iedzīvotāju. Lai gan konceptuāli šis ciems īpaši neatšķiras no citiem maziem Katalonijas ciematiņiem un neizceļas ar fenomenālu apbūvi, tomēr tās unikālā īpatnība ir vieta, uz kuras ir celts ciems. Masīvās viduslaiku tipa akmens dzīvojamās mājas ir būvētas cieši viena otrai blakus, gar bīstami augstu klints strēmeli - vizuāli šāda pilsēta līdzinās pasakas ilustrācijai, nevis realitātei. 

Iemesls, kādēļ ir tapusi tik neparasta pilsēta, ir vēsturiski aspekti. Castellfollit de la Roca atrodas Pireneju kalnu pakājē, Katalonijas ziemeļaustrumos, un tās apkaime ietilpst La Garrocha vulkāniskā reģiona teritorijā - šajā apgabalā vulkāna izvirdumi nav nekas neparasts. Kalna strēmele, uz kuras uzcelta pilsēta, radusies tieši vulkāna izvirduma dēļ, proti, lavas straume ir izgrauzusi taku līdz nogāzei. Šaurā kalna grēda, kas ir atdalījusies no kalna, ir kilometru gara un atrodas 50 metrus virs jūras līmeņa. Kopumā La Garrocha reģionā ir 70 aktīvi vulkānu krāteri, no kuriem ik pa laikam notiek nelieli lavas izvirdumi. 

Ņemot vērā apkaimes īpatnības, viduslaikos šī šaurā klints bija ideāla un droša vieta dzīvošana, saprotams, nevis dabas apstākļu dēļ, bet gan tādēļ, ka šī pilsēta ir grūti pieejama viduslaiku iebrucējiem. Pirmās liecības par pilsētu ir meklējamas 1193. gadā. Tolaik manuskriptos savādā pilsēta nodēvēta par cietoksni Kastelfolitu, kurā cilvēki dzīvojuši par spīti neordinārajam izvietojumam, zemkopībai derīgas zemes neesamībai un ierobežotajai piekļuvei. 

Lielākā daļa pilsētā esošo māju ir celtas no tā paša ieža, no kura sastāv klints, proti, bazalta. Tā vietā, lai ēkām iebūvētu pamatus, tā laika arhitekti ir izvairījušies no klints bojāšanas un "sakausējuši" klints iežus ar ēku būvmateriāliem jeb veidojuši uzbērumus no akmeņiem, tādējādi mākslīgi paaugstinot klinti pat par diviem stāviem. 

Tā kā klints platums ir tikai 45 metri, uz tās bija iespējams uzbūvēt divas ēku rindas ar šauru ielu to vidū. Ielas galā atrodas pilsētas "centrālais" objekts jeb Salvadoras baznīca, kas celta 13. gadsimtā. 

Bez ekstrēmā novietojuma pilsēta izceļas arī ar fenomenāliem laikapstākļiem. Ņemot vērā, ka klinti no abām pusēm apņem upes, tajā valda augsts mitruma līmenis, tādēļ šauro klints pilsētu bieži vien nemaz nevar redzēt - tā ir miglā tīta. 

Kas attiecas uz dārziem un apstādījumiem - katram pilsētas iedzīvotājam ir piešķirts zemesgabals klints pakājē. Lai tiktu līdz savam dārziņam, cilvēkiem ir jāšķērso tilts un jākāpj lejup pa takām. Arī vēsturiski te atradušies vīna dārzi, labības lauki un ganījušies lopi.