Uz grāmatas vāka rakstīts, ka tā nav autobiogrāfiska. Tomēr ir sajūta, ka tur ir daudz no sevis.

Droši vien, ka no sevis nevar aizbēgt. Var jau rakstīt par ugunsdzēsējiem vai prezidentiem, bet labāk rakstīt par to, ko zini, nevis to, ko izliecies, ka zini.

Grāmata ir daļēji autobiogrāfiska, bet gribējās arī palaist vaļā kaut kādu literāro brīvību – piesēsties pie datora un rakstīt to, kas ienāk prātā. Sajūta, ka nav rāmju, ir fantastiski laba.

Izlasot pēc laika savu darbu, ir pārsteigums?

Ir pārsteigums par to – no kurienes tas rodas? Patīkams pārsteigums, ja kādam patīk. Bet es nerakstu tādēļ, lai kādam tas patiktu vai to pārdotu. Tā kā es strādāju medijos – viss, ko izdaru, jādod tālāk. Tas ir organiski.

Kas motivē rakstīt tieši par bohēmisko jaunības posmu?

Tas ir dzīves posms, kad cilvēks ir atvērts un ņem visu, kas tiek dots pretī. Jaunībā dzīve ir savā ziņā patiesāka. Ar lielākiem riska un pārsteiguma elementiem. Mans stāsts ir par pilnīgi citiem laikiem. Ir auditorija, kam tā ir nostalģija, bet mūsdienu jauniešiem tas varbūt ir diezgan nesaprotami – daudz kas ir mainījies. Gadu tūkstošu mijā, kad tuvojās millenium, visi runāja, ka pasaule tūlīt ies bojā. Pasaules gals pienāks un – cauri. Bija maksimālisma sajūta, ka jāķer un jābauda, kamēr ir. Ja nu beidzas ar (smejas)?

Grāmatā daudz pieminēts savulaik populārais alternatīvais krogs Makšeins.

Makšeinu atvēra deviņdesmito beigās Tirgoņu ielā pie Doma laukuma. Tur bija pagrabs, kurā pulcējās alternatīvā publika. Vecrīgā nonācu gandrīz pa taisno no Siguldas uzdzīves. Tolaik likās, ka tas ir baigākais epicentrs, tālāk nav kur – viss dzīvē sasniegts (smejas). Sāku studēt Rīgā, pirmo gadu braukāju ar vilcienu, un tad, pateicoties Pēterim Pūrītim, Makšeina tādam kā kultorgam, ar kuru kā klausītājs biju sapazinies caur viņa radioraidījumu “PxN” Latvijas Radio 2, sāku spēlēt krogā.

Kas tagad ir īpaša vieta?

Domāju, ka mūsdienu jauniešiem būs stāsti par to pašu Tallinas kvartālu, tukša vieta jau nepaliek. Deviņdesmitajos bija svarīgi nodalīt sociuma grupas, pie kā esi piederīgs, piemēram – alternatīvā roka, tehno vai kā cita.

Mūsdienās lielai daļai jauniešu patīk būt līdzīgiem, nevis atšķirīgiem – vienādās botas un zīmoli ir svarīgi. Un droši vien tas nav ne labi, ne slikti.

Kad es biju jaunietis, bija svarīgi būt atšķirīgam. Jo tu biji citādāks, jo tas bija stilīgāk. Kopā sanākt, iedzert, dziedāt, dejot, patērēt mūziku – pats pamats jau nemainās.

Vai rakstot gribas dalīties ar laikmeta liecību?

Iespējams, ka tas lepni skan – laikmeta liecība, bet jā, tāda tā ir. Tāpat bija ar pirmo grāmatu, ko atbalstīja Siguldas dome kā pienesumu Siguldas kultūrvēstures apzināšanā. Tas izklausās ļoti nopietni un smalki, bet es vienkārši rakstīju, kā strādāju “Radio Sigulda” un ballējos. Bet kāpēc lai arī šī kultūra netiktu kādā veidā dokumentēta? Par šo laiku nav daudz darbu. Joņevs sarakstījis grāmatu, Rudaks apkopojis savu dokumentāciju un piedzīvojumus, bet jāsāk domāt – kas tad vēl? Ja uzreiz vari nosaukt tikai dažus – tātad maz. Šāda veida liecības uzliek zināmu atbildību, bet vismaz vienmēr droši var atgaiņāties, ka tā ir literatūra, tā nav dokumentāla grāmata. Tāpat jau ir ar vēstures filmām un grāmatām. Kā nu bija patiesībā un kā tiek pasniegts - tās droši vien ir dažādas lietas. Vēsture katrā laika posmā tiek interpretēta, kā vajag. Tomēr labāk, ka ir kādi artefakti, nekā vispār nekas nav uzrakstīts par kādu vietu, laiku un telpu.

Deviņdesmitajos tev bija kasešu piegādātāji?

Siguldā bija pārrakstītājs, kurš par naudu tukšā kasetē pārrakstīja, ko gribēji, pēc kataloga. Protams, bija kasetes tirgū, slavenie melnie tirgi. Veikalos kasetes bija šausmīgi dārgas. Pēc tam tas pats notika ar diskiem. Braucu uz visādām latgalītēm ar vilcienu pēc diskiem, lai būtu, ko raidījumos spēlēt. Vēlāk parādījās mp3. Atceros, kad 2000. vai 2001. gadā pieslēdzu mājās internetu – likās, ka tas ir kosmoss. Stāsts jau ir par mūzikas mīlēšanu. Formātus, atkarībā no laika, atrodi.

Kā ir būt melomānam mūsdienās, kad nav jāpavada laiks, meklējot kasetes?

Joprojām forši. Cilvēki ir slinki uz mūzikas rakšanu, atrašanu. Ar visiem daudzajiem gadžetiem joprojām vari būt legāls melomāns. Neklausos gandrīz neko, ko atskaņo populārās radiostacijas. Lieliska, jauna, kvalitatīva un interesanta mūzika iznāk katru dienu. Kādreiz bija azarts medīt un pārrakstīt kasetes un diskus, bet tagad arī var rakt. Jo mūsdienu cilvēki visu laiku ir šausmīgi aizņemti. Brīžiem nav skaidrs – ar ko, bet viņiem nav laika iedziļināties, klausoties albumus. Tāpēc es turpinu savos sociālo tīklu profilos dalīties ar atklājumiem. Ir cilvēki, kas saka – labi, ka tu to dari, jo tad viņiem arī paveras jauna pasaule, pašiem nav jāmeklē, es to izdaru. Vai nu tu esi melomāns vai neesi. Tas nav atkarīgs no formātiem vai dažādu ierīču pieejamības. Turpinu ik pa laikam nopirkt vinila plates, kompaktdiskus un pat kasetes. Neesmu viena formāta fans. Ikdienā pārsvarā klausos mūziku Spotify un ķeru visu jauno.

Gadu no gada katru dienu klausoties mūziku, nekļūst grūtāk izbaudīt jauno?

Pieredze ir reizē posts un laime (smejas). Jā, pieredze reizēm traucē. No otras puses, var objektīvāk novērtēt un atsijāt kvalitatīvas lietas no nekvalitatīvām. Jo vairāk klausies, jo sāc gribot negribot likt pa plauktiem – kas patīk vairāk, bet kas domāts šā laika tirgum. Meklēju dažādību pasaules tautu mūzikā, džeza stilos. Joprojām īsti neesmu sadraudzējies ar klasisko mūziku. Varbūt tas vienkārši nav mans. Kopā ar Elviju no grupas “Very Cool People” svētdienās veidoju raidījumu par fanku “Radio NABA”.

Vai var uzrakstīt kaut ko labu recenzijā par mūziku, kas ir draņķis?

Vai nu tu raksti, kā ir, vai neraksti vispār, ja negribi.

Kādreiz rakstīju par visu pēc kārtas, bet tad saproti – Latvija ir tik liela, cik ir; pateiksi, ka draņķis, pēc tam satiec tos cilvēkus, sveicinies… Tev nemaksā tik daudz, lai ar visu pasauli lektos.

Kā tev šķiet, kāda ir vidējā latviešu mūzikas klausītāja gaume?

Liekas, ka gaume atšķiras vecuma segmentos. Jaunieši auguši jau Eiropā un uztver mūziku līdzīgāk Rietumu vienaudžiem. Jo vairāk atceries padomju laikus, jo vairāk saproti, ka tev kaut kas ir nogriezts. Rietumu vienaudzis ļoti labi orientējas mūzikā, jo tas ir organiski, mūzika visu laiku ir apkārt. Pie mums pārzināt mūziku ir melomānu vai mūzikas žurnālistu privilēģija. Dzelzs priekškars ir ietekmējis sajūtu par mūziku.

Latviešu mūzikā ir progress?

Ir progress. Kvalitātes latiņa ir augusi. Mūsdienu jaunieši, kas grib darboties mūzikā, to mācās. Viņi ir perfekcionisti, kas grib izdarīt labi. Deviņdesmitajos katrs kaut ko andergraundā iegrabināja, demonstrēja attieksmi. Tagad ar attieksmi vien neizlīdīsi uz skatuves, tevi nepieņems. Mūsdienu jaunieši tehniski spēlē daudz labāk. Līdz ar to rodas kvalitatīvāka mūzika. Par saturu var diskutēt. Iespējas ir vairāk, var nopirkt jebkādu ģitāru, superīgāko fenderu un gibsonu. Kādreiz neviens par to pat nesapņoja – tas bija ārkārtīgi dārgi un nesasniedzami. Iespēju mūsdienu jauniešiem ir daudz vairāk. Kas bija toreiz? – vienas džinsenes un alus pudele.

Esmu kopā ar Ingu Ulmani, Andri Sējānu un Egonu Reiteru iesaistījies projektā Babbit, kas kļūst populārs – ir uzražots kvalitatīvs gadžets, būtībā magnetofons ar kartītēm, ar dažādu mūzikas žanru pleilistēm pirmsskolas vecuma bērniem. Vienkāršots mehānisms, kā bērni var klausīties kvalitatīvu mūziku. Par to vērts aizdomāties – ja ir tādas iespējas kā mūsdienu pasaulē, kāpēc bērnam jau no mazotnes nepiedāvāt kaut ko kvalitatīvu? Nevajag piedāvāt sūdu. Uzreiz piedāvājot kaut ko kvalitatīvu, viņiem tā liksies norma.

Sliktāku negribēs.

Jā, kā švamme uzsūks – re, kur ir tā latiņa. Būs no bērna kājas jau ielikta izpratne par mūzikas plašumu, skaņas garšīgumu. Tas ir par attieksmi – beidziet bērniem barot mēslus.