Attīstoties militārajām tehnoloģijām, jau 15. gadsimtā pilsētplānotājiem tapa skaidrs, ka pilsētas var regulāri aplenkt un periodiski uzbrukumi ir neizbēgami. Lielgabalu un šaujampulvera tehnoloģiju izgudrošana padarīja senos koka nocietinājumus bezjēdzīgus, tādēļ Eiropas un Āzijas lielajām pilsētām pienāca laiks plānot drošus un izturīgus mūrus un cietokšņus, vēsta portāls "Architectural Digest".  

Lai pasargātu pilsētas, ap tām sāka būvēt biezas akmens sienas ar māla pamatiem - šādu materiālu cietokšņus ar lielgabaliem sagraut jau bija krietni grūtāk. Pilsētu mūri ieviesa korekcijas arī uzbrukumu taktikās, proti, īsas cīņas kļuva garākas un pārdomātākas, kā arī bīstamākas un postošākas. Savukārt iznīcinoši uzbrukumi lika piedomāt pie mūru arhitektūras. 

Pirmie bastiona tipa nocietinājumi parādījās 15. gadsimta Itālijā - tolaik Itālijas pilsētas no vienas puses aplenca franči un šveicieši, bet no otras puses asiņainos konfliktos iesaistījās vācieši un spāņi.

Paša pirmā bastiona tipa nocietinājuma autors ir slavenais mākslinieks un renesanses figūra Mikelandželo Buonaroti.

1528. gadā mākslinieks tika nolīgts atjaunot sagrautās Florences sienas. Lai efektīvāk aizsargātu pilsētu, slavenais tēlnieks radīja zvaigznes formas cietokšņu plānojumus, kas vienlaikus nodrošinātu drošu ieeju pilsētniekiem miera laikos, uz mūriem taktiski varētu izvietot lielgabalu ailes, kas "mīkstinātu" ienaidnieku raidītās lodes. Lai izpildītu visus priekšnosacījumus, mākslinieks mūra sienas radīja relatīvi zemas un stūrus papildināja ar īpašiem "stariem" jeb bastioniem. Respektīvi, pēc plānojuma šis cietoksnis līdzinājās četru staru zvaigznei. 

Pēcāk Mikelandželo ideju izmantoja arī citi mākslinieki un arhitekti, piemēram, itāļu arhitekts Vinčento Skamoci, bet klasisko bastiona uzbūvi radīja franču militārais inženieris Sebastjans Leprests de Vobāns.

Jaunie zvaigznes tipa cietokšņi sastāvēja no vairākiem bastioniem jeb piecstūrainiem izvirzījumiem cietokšņa stūros.

Pateicoties bastionu ģeometrijas specifikai, tie bija krietni izturīgāki pret lielgabalu lodēm nekā parasta, taisna vai ieapaļa mūra siena.

Lielgabala lode spēs nodarīt lielākus postījumus, ja tā tiks šauta uz perpendikulāri novietotu sienu, savukārt, ja tā trāpīs leņķī, nodarītais kaitējums būs mazāks, proti, jo mazāks leņķis, jo mazāki bojājumi mūrim. Turklāt mūru "staros" varēja izvietot vairākas lielgabalu ložu ailes. 

Ap pilsētām tika uzcelti mūri ar vairākiem bastioniem, kurus savstarpēji savienoja taisna mūra siena. Ņemot vērā, ka šī savienojošā siena bija vājākais mūra posms, tās būvēja šaurākas, bet bastionus izvietoja ciešāk. Dažu pilsētu nocietinājumi tika papildināti ar ravelīniem - trijstūra formas nocietinājumiem, kurus būvēja starp bastioniem, priekšā taisnajiem mūra posmiem, kas neļāva uzbrucējiem apšaudīt vājākos punktus, kā arī uzlaboja sānu apšaudi. Savukārt mūru iekšpusē nereti būvēja citadeli - vēl vienu papildu mūri, aiz kura atradās aizsargājamā pilsēta. Tāpat nozīmīga cietokšņa sastāvdaļa bija arī uzbērumu un  grāvju sistēma, kas aizkavēja uzbrucējus un neļāva tiem atrast ērtāko uzbrukuma vietu. Rezultātā cietoksnis no putna lidojuma līdzinājās vairāku staru zvaigznei. 

Zvaigznes formas mūri patiesi vairākus gadsimtus bija efektīvākā aizsardzības sistēma, tomēr ironiskā kārtā tie 19. gadsimtā jau kļuva neefektīvi, pateicoties kārtējam lēcienam militāro tehnoloģiju attīstībā. Tad parādījās jauna munīcija, kas ievērojami mazināja cietokšņu nocietinājumu jēgu.