Sērijveida daudzdzīvokļu rajoni nav nekas neparasts daudzviet Eiropā un Krievijā. Sērijveida apbūve sākās pēc kara beigām un ilga līdz pat 90. gadiem. Savukārt ASV sērijveida apbūve sākās krietni agrāk par PSRS un Rietumeiropu – lai gan šajā valstī tāda tomēr bija, amerikāņi ātri vien atmeta sērijveida namiem ar roku, un tam bija savi iemesli.

Pēc Otrā pasaules kara, četrdesmito gadu beigās, saskaņā ar valsts programmu, pirmās sērijveida ēkas ASV tika uzceltas Sentluisā.  “Pruitt Igou” bija trīs identiskas ēkas vienpadsmit stāvu augstumā. Bija plānots, ka ēkās būs iespējams izmitināt divpadsmit tūkstošus iemītnieku.

Šajās ēkās ievācās neparasta proporcija etnisko grupu pārstāvju, proti, puse  iedzīvotāju bija Eiropas izcelsmes, bet puse – afroamerikāņi. Pamazām eiropiešu rases pārstāvji sāka izvākties, līdz daudzstāvu ēkās dzīvoja tikai afroamerikāņi. Jāpiebilst, ka šajā laikā ASV valdīja ārkārtīgi izteikts rasisms, kas izskaidro, kādēļ baltādainie amerikāņi pārcēlās citur, tiklīdz radās tāda iespēja. Varasiestāžu plāns bija atrisināt vidusšķiras mājokļu problēmu, taču šī ideja cieta fiasko.

Sešdesmito gadu vidū kvartāls kļuva par sava veida geto. Sērijveida ēku kompleksu ne tikai atteicās apkalpot Sentluisas sociālais dienests, bet arī policija atteicās patrulēt kvartāla tuvumā. Septiņdesmitajos gados pašvaldība nolēma visus ēku iedzīvotājus pārvietot uz citiem sociālajiem namiem, bet pašus sērijveida namus – demontēt. Pirmo ēku uzspridzināja 1972. gada martā, bet līdz 1976. gadam visas ēkas bija iznīcinātas. Pēc Sentluisas neveiksmīgās pieredzes valsts iestādes kategoriski atteicās no šādiem eksperimentiem.