Foto: Ciemos pie gleznotājas Sigitas Daugules.

"Šos lielos formātus noteica konkrētā telpa, labāk ielikt piecus lielus, nevis divdesmit maziņus," skaidro gleznotāja, kuru veidot izstādi uzrunājusi kuratore Inga Šteimane. Viņa arī atzīst, ka sen bija sapņojusi izpausties šādos vērienīgos formātos. "Es taču pie Induļa Zariņa un Alekseja Naumova beidzu monumentālistus." 

Tik tiešām, Sigita Daugule pārstāv to Latvijas mākslinieku paaudzi, kas mākslā ienāca juceklīgajos deviņdesmitajos. Kādu laiku pastrādājusi par sekretāri Kultūras fondā, zīmējusi animācijas filmiņas, iejājusi zirgus - tie viņu aizrauj jau kopš bērnības, taču pēc diploma iegūšanas nolēma simtprocentīgi sevi veltīt mākslai. "Brīžam nebija pat naudas, par ko zeķes nopirkt. Bet es spītīgi negāju nekur strādāt, jo biju izdomājusi, ka es tikai un vienīgi gleznošu," viņa teikusi 2004. gada intervijā. Gadu tūkstošu mijā Daugule kopā ar divdesmit citiem saviem vienaudžiem, trīsdesmitgadniekiem, iekļauta Agijas Sūnas galerijas katalogā. 

"Šis izdevums koncentrē sevī lielu enerģiju - jaunu cilvēku piecu gadu atklāsmes par sevi, pasauli sev apkārt, sava aroda mākām," izdevuma ievadā raksta mākslas zinātniece Ingrīda Burāne.

Daudzi no Daugules laikabiedriem šobrīd strādā ārpus Latvijas, bet vairāki no mākslas pasaules ir aizgājuši. "Laima Bikše tagad dzīvo Vācijā, Ieva Baklāne Kanādā, Barbara Gaile, protams, Parīzē, Normunds Brūveris - ASV, bet diemžēl vairs gandrīz neglezno. Viņš bija ārkārtīgi talantīgs," šķirstot katalogu, saka Sigita. "Ilmārs Naglis, Dace Zēģele... godīgi sakot, nezinu, ko viņi tagad dara. Jā, Agijai Sūnai bija tāda doma apkopot vienā izstādē māksliniekus, kas varētu iezīmēt Latvijas mākslu 21. gadsimtā. Daudzi vārdi to tiešām apliecina, bet ne visi turpina nodarboties ar mākslu, ne visi iztur spiedienu."

Austrija un baloži

Daugule uzsver, ka šodien jaunajiem māksliniekiem ir lielākas iespējas ceļot, meklēt kontaktus Eiropā, citviet pasaulē. Viņas pašas biogrāfijā ļoti nozīmīga lappuse saistīta ar Vīni - apmaksātu* iespēju vairākus mēnešus kopā ar citiem radošiem ļaudīm strādāt Austrijas metropolē. Jau kopš 1992. gada Austrijas federālā kanclera pārvalde finansē stipendijas dažādās mākslās, lai austriešos modinātu interesi par citu valstu kultūru, un, nejauši ieraudzījusi paziņojumu Mākslinieku savienībā, Daugule pieteicās uz šo stipendiju. Starp daudziem simtiem pieteikumu viņa 1999. gadā kļuva par vienu no divpadsmit izredzētajiem. 

Daugule atminas, ka salikta dzīvot un strādāt kopā ar ar vēl diviem stipendiātiem - gleznotāju no Bosnijas un rakstnieku no Maskavas. Būdama apzinīga, māksliniece daudz strādājusi, sabalansējot darbu ar izklaidi, taču ne visiem tas izdevās.

"Mūsu dzīvokļa biedrs no Krievijas bija visnotaļ jauks cilvēks, pasniedzējs divās augstskolās, inteliģents, bet tad vienu dienu viņš man jautā, vai es nezinot kādus Vīnes zaņķus, kur iegriezties, - ļoti griboties," viņa stāsta. "Es viņu aizvedu uz populāro krodziņu kvartālu Vīnē, ko dēvē par "Bermudu trīsstūri", starp citu, aptuveni turpat, kur nesen notika apšaude - es jau ar draugiem sazinājos, biju satraukusies. Bet, atgriežoties pie krievu rakstnieka, rezultāts bija tāds, ka viņš aizgāja divu nedēļu zapojā. Vēlāk viņš uzradās dzīvoklī ar divām ielasmeitām, kuras izēda mums visu ledusskapja saturu, un mēs ar otru mākslinieku sākām slēgt durvis. Pazuda arī nauda. Austrieši tā vietā, lai dotu viņam ēdienu, tāds bija arī mūsu ieteikums, izsniedza rakstniekam naudu, un rezultātā viņš pēc intensīvas ballēšanās tika nogādāts atskurbtuvē."

Stāsts ar to nebeidzās. Atbrīvojies no zaļā pūķa ķetnām, cienījamais rakstnieks no slimnīcas aizmucis. "Man zvana vietējie austrieši un brīdina, lai nelaižu viņu dzīvoklī," piedzīvojumus atstāsta Sigita. "Drīz jau viņš bija klāt un zvana pie durvīm. Es uzliku uz galvas segu un guļu tālāk, taču tad dzirdu zem logiem skaļus saucienus - "Sigita, otkrivai!" ("Sigita, atver!" - kriev. val.)."

Austrieši novērtēja Sigitas darbaspējas, arī darbu augsto māksliniecisko kvalitāti, un pēc gada viņai stipendiju piešķīra otrreiz, kas palīdzēja veidot jaunus kontaktus un ik pa laikam savus darbus izstādīt. Lai arī Vīnē viņa jutās vientuļa, tur pavadītais laiks ielika stabilus pamatus viņas apņēmībai turpināt realizēt sevi mākslas jomā. Kaut pilsēta viņai bija sveša, vismaz baloži bija tādi paši kā Rīgā. Un divi no tiem, daļēji pieradināti, dzīvo arī Sigitas dārzā - māksliniece mums demonstrē, kā iemācījusi tos ēst no rokas. 

Lai Reirs pats glezno

Lai arī šis gads gleznotājai pagājis, aktīvi gatavojoties izstādei, viņa atzīst, ka neziņa un neliels apjukums, ko mūsu sadzīvē ienesusi pandēmija, uz nelielu brīdi viņas radošumu paralizējuši. "Es kādu mēnesi neko nevarēju pagleznot," viņa atzīst. "Mākslinieks tomēr ir tāds kā radars, kas reaģē uz apkārt notiekošo, grūti pateikt, kur šī situācija mani aizvedīs tieši radošajā ziņā." 

Vasarā Daugulei piepildījumu sniedza viņas piemājas dārziņš, ar kuru, kā viņa pati saka, ir "maniakāli apsēsta" - uz grīdas istabā pie grāmatplauktiem izkārtota rudens raža - kabači, ķirbji, pupiņas. "Arī ēst gatavošana ir mana kaislība." Tomēr viņa arī aktīvi seko līdzi kolēģu, radošo cilvēku protestiem jautājumā par Covid-19 atsegtajām "nepilnībām autoratlīdzību sistēmā", viņa parakstījusi arī kopīgo radošo organizāciju atklāto vēstuli.

"Ja es pareizi saprotu, tad valdība likvidē to attaisnoto izdevumu procentus, kas šobrīd ir ierēķināti autoratlīdzībās. Ja mums ņem nodokļus nevis no peļņas, bet no apgrozījuma, tad man ir jautājums - kāpēc, piemēram, mazumtirgotājiem neņem?

Piemēram, viens šāds koka rāmis gleznai maksā divsimt eiro, man tādi šai izstādei ir divdesmit, klāt vēl nāk izmaksas par audeklu, krāsām, laku, grunti utt. Un, ja man atņem manus attaisnotos izdevumus un liek maksāt no apgrozījuma, tas nav normāli, tā faktiski ir nozares iznīcināšana."

"Mums arī pārmet, ka mēs nemaksājam sociālos nodokļus, bet ir viena nianse - vai jūs zinājāt, ka muzeju, valsts iepirkumi netiek aplikti ar nodokļiem vispār? Ja valsts no manis nopērk gleznu, tā mani faktiski apzog, jo nenomaksā par mani sociālo nodokli. Ja kāds kolekcionārs iegādāsies manu gleznu no galerijas, tad no šā pirkuma galerija nomaksās gan ienākuma, gan sociālo nodokli. Tikko Latvijas Mākslas muzejam bija iepirkums par pusmiljonu, no šīs naudas neviena kapeika netiks nomaksāta sociālajos nodokļos. Valstij kā pircējam tas būtu jādara. Ja es veicu kādu pasūtinājuma darbu, man ir līgums, tad nodokļus nomaksā pasūtinātājs. Diemžēl lēmēji neiedziļinās šādās detaļās, un es nesaprotu - vai viņi ir stulbi, vai nelieši, vai abu minēto apvienojums. Tas, ko viņi dara, viņi iznīcina kultūru, ar kuru paši tik ļoti ārzemēs lepojas. Mēs prasām tikai, lai mūs liek mierā un ļauj strādāt.

Pateikšu godīgi, pēc šā visa, ja šīs izmaiņas pieņems, man pirmo reizi radās doma, ka varbūt ir jābrauc prom. Ja mēs neesam vajadzīgi, vai mums ir vajadzīga šī valsts? Lai Reirs pats iet dziedāt operā un gleznot."

Trusis no brīnumzemes

Mūsu ciemošanās no darbnīcas pārcēlusies uz dzīvojamo zonu, kur Daugule savu telpu apdarinājusi ar vairākiem smagiem grāmatu plauktiem. Arī viņa pati pirms pieciem gadiem ir ir sarakstījusi grāmatu par vienu no Latvijas mākslas klasiķiem - Džoni jeb Jāni Liepiņu (1894–1964), taču atzīst, ka savienot glezniecību ar rakstniecību ir ļoti sarežģīti, kaut piedāvājumi turpināt darboties šajā jomā no izdevniecības "Neputns" vadības ir bijuši. 

"Tas aizņem tik ārkārtīgi daudz laika, ka neatliek laika gleznot," viņa atzīst. "Tas ir ļoti radošs process, taču, kad raksta, darbojas viena smadzeņu daļa, bet, kad glezno, tad cita. Tās nevar savienot, ir jāpārslēdz. Un būtībā tajā brīdī ir jāizvēlas - vai nu vienu, vai otru. Es tomēr gribu gleznot, nevis rakstīt."

Tieši to Sigita Daugule arī turpina darīt, un jau 13. novembrī Dubultos skatītājiem būs iespēja aplūkot viņas jaunāko personālizstādi "Glezniecība". Māksliniece atklāj, ka iespaidus smeļas tepat Pārdaugavas mazajās ieliņās, uz šķībajiem žogiem, nodrupušām ķieģeļu mājām, sienu grafiti. Dodoties pastaigās, viņa bieži fiksē fotogrāfijās redzētās faktūras un tad šos iespaidus pārnes uz audekla. Viens no tēliem, kas pēdējos gados arvien biežāk ienāk Daugules darbos, ir trusis ar sarkanām acīm - personāžs, kas atgriezies pie gleznotājas pēc grāmatas "Alise Brīnumzemē" atkārtotas izlasīšanas. Iedvesmu devusi arī viesošanās dzejnieces Aspazijas mājā Jūrmalā, kur viens no centrālajiem ekspozīcijas elementiem ir kaķis. "Viņa bija traka kaķu sieviņa. Nolēmu, ka no mākslas stacijas Dubulti Aspazijas māju var redzēt pa logu, un tad tur būs tie kaķi," viņa paskaidro. 

***

Sigitas Daugules personālizstāde aplūkojama no 13. novembra līdz 31. janvārim katru dienu no plkst. 9.00 līdz 18.30. Ieeja brīva (atvērts arī svētku dienās).

* Austrijas Federālās kancelejas un mākslinieku rezidenču programmas KulturKontakt Austria stipendija Vīnē (1999. un 2000. gadā).