"Lai gan dziesma pauž nostalģiskas pastaigas laikā izjustu pārdzīvojumu (esot nedaudz jautrākā prātā) par to, ka viss ir beidzies, tai nav pārlieku “dziļas” nozīmes. Tā ir vairāk par pozitīvām sajūtām, par cerību, ka viss vēl var mainīties. Es gribētu, lai šī dziesma cilvēkos izraisa prieku un vēlmi dejot," stāsta Elviss Patriks Pētersons, pazīstamā mūziķa Ivara Pētersona dēls.

Dziesma tapa dziesmu rakstīšanas nometnes ietvaros, kas notika šā gada augustā. Komandas dalībnieki skaņdarbu radīja vienas dienas laikā, tikai no rīta uzzinot savu konkrētās dienas kolēģu vārdus.

"Sadarbība bija organiska, un bez liekas vilcināšanās mums izdevās noķert pareizo sajūtu gan strādājot, gan domājot par dziesmas skanējumu. Katram komandas ietvaros bija savs uzdevums, taču dziesmu radījām kopīgi, radot melodiju, un domājot par tās kopējo noskaņu un virzienu, kurā vēlamies doties. Es lielākoties uzmanību pievērsu dziesmas tekstam, Kaspars – aranžēšanai, bet Patriks dziesmas izpildīšanai," atklāj Deigelis.

Foto: Ieskats mūzikas nometnē "RigaLive". Ekspertu panelis.

"Jāatzīst, ka projekta tapšanas dienā, ierodoties ieraksta telpā, mana vīzija bija pavisam cita. No rīta, braucot mašīnā, lija lietus, nebiju izgulējies un pie sevis nodomāju: “Šodien gan es gribētu iedziedāt kaut ko melanholisku, akustisku, emocionālu.” Toties, līdzko mūsu dinamiskā trijotne pirmo reizi sanāca vienā telpā, darba process aizveda pavisam citā virzienā. Vēl šodien atminos, kā vēl pāris minūtes pirms dziesmas nodošanas to klausījāmies, atgāzušies katrs savā istabas stūrī, visi saskatījāmies un bez vārdiem sapratām – ir hits! Esmu gandarīts par mūsu veikumu. Šis man bija kas jauns - gan žanrs, gan arī tapšanas process "RigaLive" ietvaros," stāsta Patriks.