1. daļa ⟩ Brauca bez biļetes, nonāca kamerā kopā ar recidīvisti (27)

Ar to viss beidzās. Turpināju studijas, nesaņēmu nekādu ziņu par ierosināto lietu pret mani.

Tā kā arī pēc tam studēju Itālijā un biju pat ieguvusi studiju stipendijas no "Laziodisu" stipendiju fonda Lazio reģionā, mani varēja atrast, ja gribēja. Bet tā arī nemeklēja. Turklāt aizmuguriski tiesāt ir nelikumīgi. To atzina arī apelācijas tiesa Romā, tādēļ mani atbrīvoja un ļāva atgriezties dzimtenē.

- Kad un kā notika jūsu aizturēšana?

- Mani arestēja 2020. gada 19. augustā Sorrento pilsētā. Pašā vakarā atgriezāmies no tūristu brauciena ar dueta partneri Dinu Sumeragu. Nākamajā dienā mums bija plānota videoklipa filmēšana manai dziesmai "Nakts pārsteigums" citā pilsētā. Pie klostera, kurā bijām apmetušies, gaidīja divas policijas ekipāžas. Sasveicinājāmies, devāmies uz numuru, taču tad mūs nosauca vēlreiz lejā un prasīja dokumentus. Parādījām pases, un policisti man lika doties viņiem līdzi, solot, ka es atgriezīšos, bet tie bija meli. Viņi nemaz nepateica iemeslu, kādēļ mani aiztur, neuzrādīja pilnīgi neko!

Jutos kā nolaupīta un pilnīgi bezpalīdzīga.

Policijas iecirknī man parādīja dokumentu ar spriedumu - vesels gads cietumā! Un jautāja, vai ir advokāts. Atbildēju, ka nav un nezinu, kur dabūt. Tad viņi atrada vienu advokāti, kura nemaz nešķita ieinteresēta un nebija gatava braukt pie manis uz cietumu nākamajās dienās. Policisti mani ļoti steidzināja, runāja tikai itāliski, teica, ka jāpaspēj uz cietumu pirms pusnakts, citādi man būs jāsēž "krātiņā". Paldies dievam, mani bija atradis Dins un centās noskaidrot situāciju, palīdzēt, cik vien iespējams. Viss notiekošais mums ar Dinu šķita ļoti aizdomīgi! Tā nu policija mani aizveda noņemt pirkstu nospiedumus un uzņemt foto, un pēc tam uz cietumu Neapolē.

- Vai varat pastāstīt vairāk par Itālijas cietumā piedzīvoto?

- Cietumā visi tika uztverti vienādi - slepkavas, zagļi un citi cietumnieki, tāpēc jutos ļoti slikti. Bija maksimāli ierobežotas iespējas. Dzīvoju kā uz pulvermucas - vienmēr gatavībā reaģēt uz notiekošo. No bezdarbības un mazkustības varēja sajukt prātā. Apetītes arī nebija. Labi, ka divas reizes dienā varēja doties pastaigās norobežotā telpā bez jumta. Vismaz varēju paelpot svaigu gaisu un izkustēties!

No sākuma atrados Covid-19 izolācijā  ar recidīvisti, kura katru dienu taisīja skandālus, visu laiku smēķēja un pat centās izdarīt pašnāvību, tāpēc viņu nācās pieskatīt.

Pēc izolācijas mani pārveda uz citu stāvu, kas skaitās drošākais cietumā, - tur bija mierīgāki cilvēki un vairāk telpas, kamerā gan bijām piecas. Naktī mūs ieslēdza, bet pa dienu varējām pārvietoties pa visu stāvu. Kad uzzināju, ka ir iespēja doties uz  baznīcu un spēlēt klavieres, tā arī darīju un ieguvu lielu atbalstu no mācītāja puses un citiem svarīgiem cilvēkiem. 

Turklāt, kad cietuma darbinieki uzzināja par manu nepieciešamību vingrināties klavierspēlē, jo esmu pianiste, man iedeva mazu sintezatoru.

Diemžēl tikai dažas reizes nedēļā man bija ļauts sazvanīties ar mammu, dažkārt vispār nebija iespējas - kā kuru reizi. Valdīja liels haoss, nekad neko nevarēja paredzēt. Bet bieži vien man ļoti centās palīdzēt gan cietumnieces, gan cietuma darbinieki ar morālo atbalstu. Ēdināja regulāri un tīrījām telpas katru dienu, cēlāmies agri, jo bija visādas pārbaudes vairākas reizes dienā, gulējām maz. Visgrūtākais bija katru rītu pamosties ar cerību, ka tikšu ārā, bet tā arī turpināt gaidīt un kreņķēties. Vajadzēja pacietību, un cīņas spars par savu taisnību beidzot uzvarēja - es tiku ārā no cietuma.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. 

Par materiāla saturu atbild SIA "TVNET". Saturu veidoja Krista Garanča.