Video no Anša Ataola Bērziņa privātās kolekcijas: Meksikys Autonomuo nacionaluo universiteta Inženeru pakuļceta ansamblis spieļoj latgalīšu tautysdzīsmi "Jau mani vad". 2016 gods nojabris.

Kāpēc biji Meksikā un kā tur nokļuvi?

2015. gadā es pieteicos Meksikas valdības stipendijai, un man to arī piešķīra. Es jau daudzus gadus studēju doktorantūrā, un principā man bija problēma šeit atrast disertācijas darba vadītāju, tādēļ meklēju iespējas stažēties ārzemēs pie kolēģiem, lai varētu pavirzīties uz priekšu savos zinātniskajos meklējumos. Man šo stipendiju arī piešķīra. Es gan to izmantoju tikai trīs mēnešus, lai gan varēju braukt uz veselu gadu, bet man likās, ka esmu pārāk aizņemts, tādēļ vajadzēja ātri izbraukāt. Un tur es sapazinos ar muzikantiem – tā ir, kad aizbrauc citur, gribas atrast domubiedrus visās lietās, ko dari, kas interesē. Tajā fakultātē, kur mācījos, Inženieru fakultātē, bija tuna. Tuna ir spāņu tradīcija, ka pie universitātēm pastāv tādi kā studentu ansambļi. Nevar teikt, ka tie izpilda tikai vietējās dziesmas, viņi nav tādi, kā meksikāņu mariači, bet skaidrs, ka viņi paņem kaut kādu izpildījumu, izpildīšanas manieri no vietējiem. Tā ir tāda visu spāniski runājošo zemju kopīga tradīcija. Stažēšanās laikā es arī sāku tajā tunā piespēlēt. Un, kamēr es biju Meksikā un trīs mēnešus stažējos, Latvijā izdomāja, ka grib mani iesēdināt.

Toreiz Latvijā es nevarēju atgriezties, man bija dažādas darīšanas, ģimenes dēļ aizbraucu uz Krieviju, Baltkrieviju, un galu galā atgriezos Meksikā. Tad jau sāku vairāk spēlēt ar šo ansambli, tunu, vairāk pamācījos no viņiem, un viņi lūdza arī man kaut ko iemācīt, un es viņiem iemācīju dziesmu "Jau mani vad".

Nu, ar dziedāšanu viņiem bija problēmas, vien daži mēģināja dziedāt, bet spēlēšanas ziņā viņi to ļoti ātri uztvēra. Ļoti muzikāli puiši, kas ļoti smuki spēlēja, kā to var redzēt video, kuru es nupat nopublicēju jūtūbē. 2016. gadā nevarēju publicēt šo video, jo nevarēju publiski rādīt, kur atrodos, un, vēlāk, kamēr nebija "kroņa sērga" sākusies, publicēju tekošos pasākumus. Bet tā kā tagad nekas nenotiek – nolēmu padalīties ar šo viģiku tagad. 

Video: Saruna ar Ansi Ataolu Bērziņu.

Super! Bet vēl pāris jautājumi – kas bija tik specifisks tavā studiju virzienā, ka nevarēji te uz vietas atrast vadītāju un devies stažēties uz ārzemēm?

Studēt doktorantūrā Latvijā es varēju, bet nevarēju te atrast vadītāju. Visi mani vadītāji bija nomināli, bija vadītāji tikai tāpēc, ka vajadzēja vadītāju, bet reāli ar tēmu, ko es biju izvēlējies, viņi palīdzēt nevarēja. Man vajadzēja cilvēkus, kas labāk pārzina šo tēmu, tādēļ arī meklēju universitātes ārzemēs, laboratorijas ārzemēs, kur varētu stažēties, kur ir speciālisti, kas man varētu palīdzēt. Un palīdzēja arī. 

Skaidrs. Cik saprotu, tā ir arī līdz šim vienīgā doktora disertācija latgaliešu valodā, un tad nosauc, lūdzu, tās tēmu un paskaidro, kāpēc latgaliski?

Disertācijas nosaukums ir "Dabisko valodu automatizēta salīdzināšana". Uz to mani motivēja latgaliešu valoda un tās diskriminēšana, teiksim tā. Es zinu daudz valodu, un ir valodas, kas atšķiras mazāk, bet tās sauc par atsevišķām valodām, piemēram, serbu un horvātu, čehu un slovāku, ukraiņu un baltkrievu – principā tās atšķirības nav lielākas kā latgaliešu un latviešu valodas gadījumā. Bet tās tiek dēvētas par atsevišķām valodām, bet latgaliešu... jā, tagad tai ir "rakstu valodas vēsturiskais statuss", kura nozīmi neviens īsti nesaprot, bet principā agrāk tai nebija nekāda statusa – vienkārši teica, ka tas ir dialekts, lai gan pastāvēja gan literārās valodas tradīcija, gan tā tika izmantota baznīcās. Ja palasa XX gadsimta latgaliešu presi – tur bija pat sava nacionālā pašapziņa!.. Bet dažādu politisku iemeslu dēļ latgaliešu valoda tika saukta par dialektu.

Es gribēju izveidot kaut kādu objektīvu rīku, instrumentu, ar kuru varētu automatizēti izmērīt valodu līdzības pakāpi, un principā es arī pierādīju, ka tādu rīku ir iespējams izstrādāt.

Tiesa gan, lai tur reāli ievadītu datus un viss notiktu, tas vēl būtu jāattīsta, tas nav viena cilvēka darbs, tas ir grupas, laboratorijas darbs, bet principā es pierādīju, ka to ir iespējams izdarīt, ievietojot programmā pietekami daudz runātāju balsu ierakstu, fonogrammu. Piemēram, ievietojam divas valodas, divus idiomus, proti, mēles ar nezināmu statusu, vienkārši kaut kādas runātas "valodas". Un var šīm valodām izmērīt "tuvības" koeficientu. Tā disertācija, tēma, bija priekš tam, lai varbūt kādreiz palīdzētu latgaliešu valodai iegūt normālu valodas statusu. Bet pašu disertāciju es latgaliski nerakstīju, jo domāju, ka būs grūti pāriet Zinātņu akadēmijas komisijai, jau tā viņi ar lielām pūlēm atrada manam darbam recenzentu. Bet es izdarīju to, ko varēju atļauties, – pašā aizstāvēšanas procesā runāju tikai latgaliski.

Kā citur izturas pret šo valodas statusa problēmu? Kā tas tiek risināts Meksikā?

Meksikā ir daudz citādāka situācija tāpat kā citās zemēs, kuras ir bijušas kolonijas, kurās ir pirmskoloniālie pamatiedzīvotāji, un Meksikā tādi vēl ir, (atšķirībā no citām vietām, kur tos gandrīz iznīcināja, teiksim, kā ASV utt.). Grūti teikt. Principā tur valdošā ir spāņu valoda, kas ir iegājēju valoda, bet indiāņu valodas tur uz vietas vēl ir dzīvas, un tām pēdējā laikā ir piešķirts oficiālu valodu statuss, tās saņem no valdības finansējumu, tiek mācītas skolās. Meksikā kā tādā, kā valstī, es domāju, pat visā Latīņamerikā, tā kustība ir tāda, ka tās valodas patur, un nav tās problēmas lingvistiskās līdzības dēļ, nevienam tur nav jautājumu, vai tās ir valodas, jo tās ir pilnīgi citu grupu valodas, tādēļ tur nepastāv jautājums – valoda vai ne, bet principā – vai mēs dodam tās tiesības vai ne. Un pēdējo gadu desmitu tendence ir tāda, ka vajag dot tās tiesības un vietējās indiāņu valodas ir visas Meksikas bagātība, kas ir ļoti labi. Šī mazo valodu, reģionālo valodu šķiršanas problemātika viņiem ir sveša. Savukārt Eiropā var just atšķirības – Vakareiropā šīm reģionālajām valodām ir vairāk tiesību, vairāk oficiāla statusa, tās tiek atzītas, pat ja tās ir līdzīgas pamatvalodai. Bet Austrumeiropā – tādā Čehijā, piemēram – tur ir līdzīgas problēmas, tā ir postpadomju domāšana, tās pēdas vēl ir jūtamas nacionālajā politikā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. 

Par materiāla saturu atbild SIA "TVNET". Saturu veidoja Evika Muizniece.