Toreiz Latvijā es nevarēju atgriezties, man bija dažādas darīšanas, ģimenes dēļ aizbraucu uz Krieviju, Baltkrieviju, un galu galā atgriezos Meksikā. Tad jau sāku vairāk spēlēt ar šo ansambli, tunu, vairāk pamācījos no viņiem, un viņi lūdza arī man kaut ko iemācīt, un es viņiem iemācīju dziesmu "Jau mani vad".
Nu, ar dziedāšanu viņiem bija problēmas, vien daži mēģināja dziedāt, bet spēlēšanas ziņā viņi to ļoti ātri uztvēra. Ļoti muzikāli puiši, kas ļoti smuki spēlēja, kā to var redzēt video, kuru es nupat nopublicēju jūtūbē. 2016. gadā nevarēju publicēt šo video, jo nevarēju publiski rādīt, kur atrodos, un, vēlāk, kamēr nebija "kroņa sērga" sākusies, publicēju tekošos pasākumus. Bet tā kā tagad nekas nenotiek – nolēmu padalīties ar šo viģiku tagad.
Video: Saruna ar Ansi Ataolu Bērziņu.
Super! Bet vēl pāris jautājumi – kas bija tik specifisks tavā studiju virzienā, ka nevarēji te uz vietas atrast vadītāju un devies stažēties uz ārzemēm?
Studēt doktorantūrā Latvijā es varēju, bet nevarēju te atrast vadītāju. Visi mani vadītāji bija nomināli, bija vadītāji tikai tāpēc, ka vajadzēja vadītāju, bet reāli ar tēmu, ko es biju izvēlējies, viņi palīdzēt nevarēja. Man vajadzēja cilvēkus, kas labāk pārzina šo tēmu, tādēļ arī meklēju universitātes ārzemēs, laboratorijas ārzemēs, kur varētu stažēties, kur ir speciālisti, kas man varētu palīdzēt. Un palīdzēja arī.
Skaidrs. Cik saprotu, tā ir arī līdz šim vienīgā doktora disertācija latgaliešu valodā, un tad nosauc, lūdzu, tās tēmu un paskaidro, kāpēc latgaliski?
Disertācijas nosaukums ir "Dabisko valodu automatizēta salīdzināšana". Uz to mani motivēja latgaliešu valoda un tās diskriminēšana, teiksim tā. Es zinu daudz valodu, un ir valodas, kas atšķiras mazāk, bet tās sauc par atsevišķām valodām, piemēram, serbu un horvātu, čehu un slovāku, ukraiņu un baltkrievu – principā tās atšķirības nav lielākas kā latgaliešu un latviešu valodas gadījumā. Bet tās tiek dēvētas par atsevišķām valodām, bet latgaliešu... jā, tagad tai ir "rakstu valodas vēsturiskais statuss", kura nozīmi neviens īsti nesaprot, bet principā agrāk tai nebija nekāda statusa – vienkārši teica, ka tas ir dialekts, lai gan pastāvēja gan literārās valodas tradīcija, gan tā tika izmantota baznīcās. Ja palasa XX gadsimta latgaliešu presi – tur bija pat sava nacionālā pašapziņa!.. Bet dažādu politisku iemeslu dēļ latgaliešu valoda tika saukta par dialektu.
Es gribēju izveidot kaut kādu objektīvu rīku, instrumentu, ar kuru varētu automatizēti izmērīt valodu līdzības pakāpi, un principā es arī pierādīju, ka tādu rīku ir iespējams izstrādāt.
Tiesa gan, lai tur reāli ievadītu datus un viss notiktu, tas vēl būtu jāattīsta, tas nav viena cilvēka darbs, tas ir grupas, laboratorijas darbs, bet principā es pierādīju, ka to ir iespējams izdarīt, ievietojot programmā pietekami daudz runātāju balsu ierakstu, fonogrammu. Piemēram, ievietojam divas valodas, divus idiomus, proti, mēles ar nezināmu statusu, vienkārši kaut kādas runātas "valodas". Un var šīm valodām izmērīt "tuvības" koeficientu. Tā disertācija, tēma, bija priekš tam, lai varbūt kādreiz palīdzētu latgaliešu valodai iegūt normālu valodas statusu. Bet pašu disertāciju es latgaliski nerakstīju, jo domāju, ka būs grūti pāriet Zinātņu akadēmijas komisijai, jau tā viņi ar lielām pūlēm atrada manam darbam recenzentu. Bet es izdarīju to, ko varēju atļauties, – pašā aizstāvēšanas procesā runāju tikai latgaliski.