Tipiska padomju laiku nama kāpņutelpas vizītkarte ir balta augšdaļa un krāsota apakšdaļa, kas allaž ir iekrāsota vai nu zilos vai arī zaļos toņos. Šāda dizaina izvēlē ir pilnībā izskaidrojama tikai līdz pusei, proti, kāpņutelpās augšējo daļu krāsoja baltu tamdēļ, lai ieekonomētu uz apgaismojuma rēķina. Tomēr grūtāk izskaidrojama ir krāsu izvēle apakšējai daļai.

Pastāv vairākas versijas, kas izskaidro padomju arhitektu izvēli. Viena versija ir saistīta ar faktu, ka zilā un zaļā krāsa ir neitrāla un nomierinoša, turklāt kontrasts starp balto un zilo vai zaļo krāsu bija viegls un neuzkrītošs.    

Otra versija vēsta, ka pie kāpņutelpu krāsu izvēles ir vainojams Otrais pasaules karš. Šajā laikā tika bieži izmantota zaļā krāsa un arī zilā krāsa, kuras atjaucot ieguva sūnu zaļo toni, kuru karā bieži izmantoja dažādu priekšmetu un virsmu maskēšanai. Beidzoties karam, šīs krāsas bija saražotas tik lielā daudzumā, ka tās tika nolemts izmantot lietderīgi, proti, sienu krāsošanai.

Savukārt trešais pieņēmums par krāsu izvēli padomju daudzdzīvokļu ēkā ir saistīts ar konkrēto krāsu toņu īpašībām un izturību. Nav noslēpums, ka atsevišķas krāsas un to pigmenti ātrāk bojājas ārējās vides ietekmē un ir neizturīgāki, piemēram, pret mitrumu, kas ir biežs viesis kāpņu telpās. Uzskatāms, ka zilā un zaļā krāsa ir stipri noturīgāka pret izbalošanu un nolupšanu.