Kad beidzu augstskolu, sāku strādāt Rakstniecības muzejā. Mans darbs bija pārrakstīt Rainim adresētās vēstules. Vēlāk no Māras Zālītes saņēmu uzaicinājumu strādāt žurnālā "Karogs" par apskatu nodaļas redaktori. Manā, jauna cilvēka uztverē, tie, kuri iesniedza savus manuskriptus un kurus visi dēvēja par rakstniekiem, bija ļoti dīvaini cilvēki. Turklāt liela daļa no viņu rakstītā mani ne visai iepriecināja, jo man bija, ar ko salīdzināt, – līdz tam laikam biju paspējusi izlasīt ļoti daudz no pasaules literatūras. Tāpēc manī iestājās spīts un es domāju: "Ja viņi var rakstīt, kāpēc es nevarētu to darīt?" Aiz tā paša spīta es uzrakstīju savus pirmos divus stāstus un iedevu tos Mārai Zālītei.

Viņa diezgan nikni uz mani paskatījās un teica Jūlija Cēzara leģendāros vārdus: “Arī tu, Brut?” Viņa bija domājusi, ka viņas redakcijā strādās vismaz viens normāls cilvēks, kurš pats nerakstīs.

Un tomēr – kas ir noteicošais, lai cilvēks rakstītu?

Droši vien tas ir kaut kur ierakstīts. Mēs visi lietojam valodu, bet rakstnieks valodu lieto citādi – rakstnieks valodā dzīvo. Viss, ko rakstnieks redz un jūt sev apkārt, var būt iztēles auglis, tāpat kā visu, kas notiek, var aprakstīt. No vienas puses, gribas dzīvot dzīvi, kāda tā ir, no otras – nemitīgi piefiksēt visu to, par ko būtu iespējams uzrakstīt.

Tas nozīmē, ka iedvesmu un materiālu savām grāmatām tu rodi reālajā dzīvē?

Domājot par savām vairāk nekā 25 grāmatām, ko līdz šim esmu uzrakstījusi, es vairs nevaru nodalīt, kas no tā visa ir bijusi mana dzīve un kas ir stāsti par manu dzīvi.

Paldies dievam, mani tuvie cilvēki ikdienā mani neuztver kā rakstnieci, bet kā māsu, meitu, krustmāti, draugu. Tas man ļauj just, ka dzīve pati par sevi ir gana skaista, plaša un ietilpīga, lai par to turpinātu rakstīt.

Gadiem ejot, es jūtu atbildības sajūtu par to, ko esmu rakstījusi un kā manas grāmatas ir runājušas ar cilvēkiem, sākot ar „Dzīves svinēšanu”, vēlāk „Jaunavas mācību” un visbeidzot „Mātes pienu”.

Izklausās, ka rakstnieka darbs ir atbildīgāks, nekā pirmajā mirklī varētu šķist.

Esmu piefiksējusi vispārcilvēciskās reakcijas un stāstus pēc grāmatas izlasīšanas. "Mātes piena" kontekstā varu runāt par lasītājiem no ļoti dažādām kultūrām, sākot no Baltijas, līdz pat Japānai, Arābu Emirātiem, Ukrainai un Gruzijai, protams, iekļaujot arī Eiropu. Tajā visā ir kāds vienots kodols, kaut arī katrs cilvēks to izjūt citādāk, atbilstoši savai kultūrai un tradīcijām, tomēr pamatlietas allaž izrādās vienas un tās pašas. Mēs visi apmēram vienādi (vai pavisam vienādi) piedzimstam, mīlam un kādreiz aiziesim no šīs pasaules. Šajos visnozīmīgākajos dzīves procesos mēs esam vieni ar sevi. Pieskarties vientulības momentam nav vienkārši, mēģināt to aprakstīt ir vēl sarežģītāk. Tieši šeit sākas rakstnieka grūtākais uzdevums.

Kas ir aktuālākais šobrīd tavā profesionālajā darbībā?

Pēc "Mātes piena" esmu uzrakstījusi vairākas grāmatas, tai skaitā "Ārprātija piedzīvojumus" un "Suņa dzīve. Stāsti un suneti" - abas kopā ar mākslinieku Aivaru Vīlipsōnu.

Šajā periodā man tika tas gods sagatavot epizodes par simts mūsu izcilākajiem mūziķiem un rakstniekiem jaunajai Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijai. Tas nozīmē, ka gāju cauri šo radošo cilvēku dzīvēm un ļoti koncentrētā veidā aprakstīju būtiskākās epizodes tajās. Par katru vienas lappuses garumā: viena lappuse par to, kā Jāzeps Vītols uzrakstīja "Gaismas pili", viena lappuse par to, kā Vizma Belševica uzrakstīja "Billi" un "Gadu gredzenus", vēl deviņdesmit astoņas citas vienas lappuses. Mans darbs ir tikai daļa no ekspozīcijas, kuru atklās 2022. gadā Mārstaļu ielā seši. Manuprāt, tas būs viens no visnozīmīgākajiem kultūras notikumiem Latvijā, jo šī ekspozīcija ir veidota pēc pilnīgi jauniem principiem. Pie tās strādāju kopā ar muzeja direktori Ivetu Ruskuli, Unu Rozenbaumu, Indru Vilipsoni, Annu Heinrihsoni un Liegu Piešiņu.

Toreiz pēc "Mātes piena" man likās, ka grūtākas pakāpes manā dzīvē vairs nevarētu būt, bet tad atnāca "Ūdens mirdzēšana". Tad es sapratu, ka lielākais pārbaudījums man vēl ir priekšā.

Jāatzīmē, lai taptu šī grāmata, lielu palīdzību ir sniedzis Valērijs Belokoņs un “Baltic International Bank”, ar kuriem ir jau ļoti ilgu gadu sadarbība, sākot ar Dzintara Soduma izstādi, Soduma arhīva uzturēšanu un grāmatu sēriju “Mēs. Latvija. XX gadsimts”, kuras ietvarā tapa arī “Mātes piens”. Es tiešām esmu ļoti pateicīga Valērijam Belokoņam par to, ka viņam ir izpratne par latviešu literatūru un ka viņam rūp tās tapšana.

Kāpēc tieši ūdens mirdzēšana?

Ūdens mirdzēšana ir viens no maniem mīļākajiem dabas fenomeniem. Es to ļoti bieži vēroju mūsu pašu Daugavā. Ūdens mirdzēšana ir iespējama tikai tad, kad ir ūdens virsma un saules gaisma īpaši krīt pār to. Tas ir tikai viens brīdis tāpat kā varavīksne - tu redzi, ka tā ir realitāte, bet tā realitāte pēc mirkļa jau pazūd. Nolēmu, ka tas varētu būt tāds vienojošais elements - ūdens mirdzēšana kā simbols tam kā mēs katrs redzam realitāti un kā mēs to piedzīvojam. No ļoti dažādiem skatupunktiem, caur dažādu kultūras, tradīciju un reliģisko pārliecību prizmām. Kas kādam pašsaprotams, citam pilnīgi nepieņemams. Mūsu nospraustā realitāte uzmirdz un zūd, uzmirdz un zūd.

Tu pieminēji, ka "Ūdens mirdzēšanai" visintensīvāk pievērsies laikā, kad pasauli pārsteidza pandēmija. Vai šis laiks ietekmē radošumu?

Runāju ar kolēģiem rakstniecībā un nospriedu, ka nē, šis nav ļoti radošs laiks, bet tā ir tāda dzīves mācība, kas mums visiem ir jāpieņem un jādzīvo tālāk.

Vienmēr esmu teikusi, ka Latvijas cilvēkos ir milzīgs radošais potenciāls un ka mēs esam neprātīgi radoši visās jomās - vai tā būtu siera siešana, romānu rakstīšana, teātra spēlēšana vai kartupeļu vākšana. Cilvēki ir atbildīgi un strādīgi, un nepadodas. Protams, ka tas ir arī daudzviet citur pasaulē, tomēr ir dažādas nācijas un dažādi temperamenti.

Spēcina apziņa, ka šī ir mūsu vienīgā dzīve un mēs to dzīvojam ar visiem uzliktajiem pārbaudījumiem. Ja mēs salīdzinām mūsu pārbaudījumus ar to, kam ir gājušas cauri paaudzes pirms mums, mēs varam būt ļoti laimīgi, mums nav, par ko gausties. Mums ir melnā maizīte un sāls.

Video: Saruna ar Noru Ikstenu.