Kā aktualizēt kultūrvēsturiskā mantojuma nozīmi sabiedrības attīstībā, nacionālās piederības sajūtas veicināšanā un kino lomu šī mantojuma saglabāšanā? Kā to nodot nākamajām paaudzēm un rosināt sabiedrības interesi par latviešu kino? Izteikt savu viedokli par kino lomu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā tika aicināti kino pasaules veidotāji: tās atbalstītāji, izpratnes veicinātāji un tiešie īstenotāji režisora vai scenārista krēslā – Nacionālā Kino centra (NKC) vadītāja, kinoteorētiķe Dita Rietuma, publicists un scenāriju autors Dainis Īvāns, Latvijas Mobilā Telefona (LMT) prezidents Juris Binde, kā arī režisors un scenāriju autors Māris Martinsons.

Sarunu vadīja Latvijas Televīzijas kultūras žurnāliste Kristīne Komarovska. 

Kā apliecina Nacionālā Kino centra vadītāja, kinoteorētiķe Dita Rietuma, tieši vēsturiskās spēlfilmas ir latviešu skatītāju izvēle numur viens aizvadītajos gadu desmitos. Tā, piemēram, vēsturisko spēlfilmu “Dvēseļu putenis” (2018. g., rež. Dzintars Dreibergs) līdz šim kinoteātros ir noskatījušies 250 tūkstoši skatītāju, tā izrādīta arī TV, citās platformās un kopīgais skatītāju skaits pārsniedz pusmiljonu. Tai seko 2007. gada Aigara Graubas filma “Rīgas sargi” ar 205 tūkstošiem skatītāju (kinoteātros), tad “Likteņdzirnas” (1997. g., rež. Jānis Streičs). Vēsturiskā spēlfilma “Dvēseļu putenis” ir ne tikai sasniegusi ļoti plašu auditoriju, bet ir arī veicinājusi izpratni par Latvijas vēsturi, veicinot kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Dita Rietuma iezīmē arī nākotnes tendences: no NKC atbalstītajām, patlaban ražošanas procesā esošām 20 spēlfilmām, četras, piecas filmas  raksturo vēsturiskās dimensija. Kinoteorētiķe atzīst, ka vēsturisko filmu popularitāte ir raksturīga tieši mazām nācijām un valstīm – tas raksturīgs arī Lietuvai un Igaunijai.

Režisors un scenāriju autors Māris Martinsons akcentē, ka vēsturisko spēlfilmu veidotāju atbildība ir liela. Runājot ar vēsturniekiem, viņš ir sapratis: ir filmas, kuru pamatā ir notikumi, kas ir pārskatāmā pagātnē un par kuriem ir pieejamas video, foto un citas liecības. Bet tad iestājas laikposms, par kuru šādu liecību vairs nav. Kāds vēsturnieks viņam teicis: “Lai kā jūs tos notikumus parādīsiet, nākamās paaudzes domās, ka tieši tā tas ir noticis.” No vienas puses, tas dod brīvības sajūtu. Bet no otras puses ir atbildības sajūta, ka nedrīkst pašmērķīgi vai pavirši attiekties pret detaļām, kas raksturo to laiku. Ir mākslinieciskā puse, un tā nekur nepazudīs. Bet svarīga ir arī vēsturiskā puse, lai saprastu tā laika cilvēkus un potenciālu. Jau šonedēļ Māris Martinsons uzsāks savas pirmās vēsturiskās spēlfilmas “Zeme, kas dzied” filmēšanu. Tā vēstīs par 1873. gadu, kad notika pirmie latviešu Dziesmu svētki. Tas bija laiks, kad pirmo reizi kori no Vidzemes un Kurzemes satikās vienkopus un latvieši sāka sevi apzināties kā tautu. Nostiprinājās nacionālais pašlepnums un pašapziņa. Režisors uzsver, ka šie vēsturiskie stāsti sniedz atbildes, kas mēs esam, no kurienes nākam, kas ir bijis. Viņš piebilst, ka “Dvēseļu puteņa” piemērs ir apliecinājums, ka skatītāji vēlas redzēt šādas filmas. Tas iedrošina, veidojot tādu filmu kā “Zeme, kas dzied”. Māris Martinsons atklāj, ka pēdējo gadu laikā vispusīgi apzinājis vēstures posmu, ko aptver viņa veidojamā filma. Ir tik daudz nianšu, kas jāaptver – kostīmi, runas un uzvedības manieres, žesti, ēšanas paradumi, sabiedriskās dzīves veidošanās. Vēsturiskas filmas ir ļoti interesantas ar to, ka režisors var bagātināt sevi, lai pēc tam bagātinātu savu skatītāju.

Savukārt publicists un daudzu dokumentālo filmu scenāriju autors Dainis Īvāns atzīst, ka kino galvenā misija kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā ir restaurēt un nest tālāk tās sajūtas, ar kurām cilvēki ir dzīvojuši, kas viņus ir veidojušas. Viņa izpratnē vislielākais ieguvums no topošās Dziesmu svētkiem veltītās filmas būs tas, ka cilvēki sajutīs to pirmreizējo, autentisko dziesmu svētku gaisotni un sapratīs, ka tā ir izdzīvojusi jau 150 gadus. Kā uzskata publicists, būtībā ir divas lietas, par kurām latviešus un Latviju var apbrīnot. Pirmā ir šī dziesmu svētku kustība, kas sākās 1873. gadā kā nevardarbīga cīņa un kā nācijas pastāvēšanas prerogatīva. Otrā ir latviešu strēlnieki ar visiem Krievijas pilsoņu kara notikumiem un mūsu tautas sarežģīto likteni.

Dainis Īvāns, kurš ir arī viens no scenārija autoriem spēlfilmai “Zeme, kas dzied”, piebilst, ka šo filmu caurvij tradicionālais motīvs par cilvēku likteni un attiecību samezglojumiem. Viņa misija ir uzburt vēsturisko fonu un kontekstu par Pirmo latviešu atmodu. Tā bija līdzīga Trešajai atmodai, jo daudz kas ir ļoti universāls. Viņš ir sapratis, ka izveidot šādu filmu – tas ir pamatīgs pētnieciskais darbs, varbūt pat vēl lielāks, nekā veidojot dokumentālu filmu. Vēsturnieki akadēmiski pēta dažādas detaļas, procesus un parādības, bet  kas atklāj laikmetu kopumā? Nav izdevies atrast nevienu pētījumu ar šādu apkopojumu. Taču svarīga loma jau ir arī dažādām vēsturiskajām niansēm. Piemēram, kaut vai tāds sīkums kā avīžzēni. Vai 1873. gadā viņi jau iznēsāja avīzes vai vēl ne?

Kā atzīst LMT prezidents Juris Binde, kino loma mūsdienās kļūst arvien lielāka, jo mēs dzīvojam audiovizuālās kultūras laikmetā. Īpaši jaunā paaudze vispirms uztver audio vizuālo vēstījumu, un tikai tad vēršas pie tekstiem. Juris Binde uzskata, ka ir ārkārtīgi būtiski gan nostiprināt kino lomu, gan veidot filmas par dažādām, tostarp vēsturiskām tēmām. Un ir lieliski, ka pēdējos gados latviešu kino atbalstītāju skaits aug. Līdztekus valstij ir atsaucīgi uzņēmēji, kas novērtē kino nozīmi un potenciālu.

LMT prezidenta ieskatā uzņēmēji, kuri ir atbalstījuši sabiedriski nozīmīgus kultūras pasākumus, ir sākušies jau ar Šteinhaueru dzimtu, kura iestājās par to, lai latvieši varētu piedalīties tajā laikā vāciešu pārvaldītajā Rīgas pilsētas dzīvē. Kultūra un izglītība ir tās, kas nodrošina uzņēmējdarbības pastāvēšanu. LMT kā viens no vadošajiem Latvijas uzņēmumiem savu kultūrvēsturisko misiju saskata sabiedrības izglītošanā ar dažādu kultūras aktivitāšu, tostarp kino industrijas starpniecību. Kopumā dažādos līmeņos uzņēmums ir atbalstījis 8 filmu tapšanu, ieguldot šajos projektos vairāk nekā vienu miljonu eiro. Tas ir vērā ņemams ieguldījums. Juris Binde piebilst, ka LMT ir izmēģinājis savus spēkus arī filmu producēšanā, izveidojot seriālu un spēlfilmu “Tur”, tomēr par lielāko sasniegumu uzskata uzņēmuma piedalīšanos filmas “Dvēseļu putenis” finansēšanā. Ar LMT atbalstu ir tapušas arī filmas “Rūdolfa mantojums”, “Rīgas sargi” un “Nameja gredzens.”

Juris Binde akcentē, ka kino loma kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā ir ļoti svarīga, lai stiprinātu tautas pašapziņu, jo daudzos gadījumos kosmopolītisms un liberālā ideoloģija gūst pārsvaru pār patriotismu. Kā atzīst LMT prezidents, topošās filmas “Zeme, kas dzied” lozungs ir svarīgs latviešiem pašiem: “To mēs izjūtam brīdī, kad Dziesmu svētku estrādē skan “Gaismas pils” vai kāda cita no himniskajām dziesmām. Tad šo enerģētiku var sajust visā pilnībā. Pateicoties šai enerģētikai, esam piedzīvojuši gan 1918. gada, gan Trešās atmodas notikumus.”

Video: Diskusija par kino lomu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā.