Svērt un mērīt, sarindot, ieplauktot – tā ir klasiska uvertīra sanaidošanai, revanšismam no tiešas karadarbības brīvā zonā. Ja nevar sadalīt nopelnus talantam, tad var popularitātei. Ja nevar sadalīt gudrībai un zināšanām, tad var kompetencei – ciema tērgas dvīnei. Nevajag ne principiālas nodevības, pretišķības un nelietības, pa karadarbības zonām mūs novieto patikšana. Tāds laikmeta paradokss un baisma. Nekādi tur vērtību svaros satūkušie paaudžu konflikti. Tas, ka pieaugušiem cilvēkiem daudz kas no šobrīd notiekošā atgādina okupācijas laikus, čekas darbību, cenzūras varu un vēl citas padomju laika neizvērtētās brīnišķības tikai atgādina par mūžīgās atgriešanās lāstu, neko citu.

Vai no tā iespējams izbēgt? Man, protams, šķiet, ka var. Apzinoties, ka esam šajā pasaulē uz neaptverami īsu laiku. Kālab to pavadīt nejēdzīgos konfliktos, dzīves gandējot sev un citiem? Tāpēc, ka esam sarīdīti. Jā, to var izdarīt acumirklī. Ir vampīri, kuri no citu kara uzbarojas – kā garīgi, tā materiāli ( it īpaši). Kā ideālistei man šķiet, ka tikai zināšanas un kultūra var bruģēt ceļu sadzīvošanai. Naida kliedzieni nav nedz kultūra, nedz zināšanas, tie vairāk raksturīgi mežonīgajām ciltīm tāltālā pagātnē.