Runājam par visu ko – gan par to, kā nepadoties vecumam, gan par sievietes pašcieņu.

Kopā Staburagā* nodzīvojām 39 gadus. Septiņus gadus dzīvoju viena (M. Svīres vīrs, rakstnieks Vladimirs Kaijaks, devās mūžībā 2013. gadā – aut.). Vasarā man tur patīk, ļoti patīk, bet tad nav laika rakstīt. Ir tik daudz, ko darīt ārā. Man patīk dārzā. Man patīk vērot, kā viss mainās. Vienmēr pirmais, ko darījām, atbraucot no Rīgas uz Staburagu – gājām izdarīt inventarizāciju. Kas ir noticis, kas ir uzziedējis, kas nokaltis? Vairāk jau gan ir, par ko priecāties. Man patīk vērot un piekopt. Ravēt man ļoti nepatīk. Bet laistīt patīk, tad es jūtos kā ūdens devēja - dieviete. Daugavā ūdens netrūkst, no Daugavas pumpītis pumpē siltu, labu, mīkstu ūdeni. Pat pāris stundas un vairāk karstā laikā laistu dārzu. No rīta pacelt rasainu ābolu… tas viss man patīk.

Mājas tuvumā ir 50 lielas liepas. Tagad pirmais darbs būs lapu grābšana. Rudenī mēs negrābjam, jo lapas ir slapjas un smagas un nav, kur likt.

*Mārai Svīrei pieder lauku īpašums 14 metru attālumā no appludinātā Staburaga. Staburaga meklētāji bieži vien māju notur par muzeju, lai gan muzeja tur nav.

Kad zvanīju un aicināju uz sarunu par filmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" laikiem, teicāt – labāk ko aktuālāku, jo Limuzīns nav vienīgais manā mūžā. Stāsta ekranizācijai šogad 40 gadu. Vai tolaik, kad uzrakstījāt šo stāstu, varējāt iztēloties, ka ekranizācija kļūs par latviešu kino leģendu?

Nē, protams, ka nē. Esam ar Jāni Streiču par to runājuši – ja mēs zinātu, kur ir tā sāls, kāpēc tā ir noticis! Neviens nevar atbildēt, Jānis arī nevar atbildēt. Tajos laikos kinostudijā bija maz komēdiju. Bet šī bija tāda, kurai kinostudijā, apspriežot manu scenāriju, daži scenāriju kolēģijas locekļi sacīja – ja tā ir nopietna filma, tad tur ir par maz nopietnības, ja tā ir komēdija, tur ir par maz komiskā.

Man nekad nav patikuši rēcamie joki. Nevaru saprast tos smieklus, kas tiek pielikti klāt dažādiem raidījumiem. Kas tur ko rēkt? Man patīk smaidāmie joki, kas uzlabo garastāvokli. Man liekas, ka šī filma ir tāda, par kuru varētu sacīt: “Nu tādi jau mēs esam,  neņemiet par ļaunu!”

Nē, bet tā nav, ka man Limuzīns velkas līdzi, man jau patīk. Tikai es domāju - ja jums neko citu no manis nevajag (smejas), tad par Limuzīnu runāt man ir vienkārši apnicis.

Jūsu jaunākajā grāmatā "Bailes no dziļuma" vietas apraksts atbilst jūsu Staburaga mājai.

Protams, Kaijaks nav taisījies mani palaist pa Daugavu, tas nav balstīts uz kādu savu piedzīvojumu. Bet vieta jā. Es arī tā esmu darījusi – nokāpusi lejā laivā sauļoties pa pliko. Tie, kas guļ Jūrmalas smiltīs, nezina, kā tas ir - sauļoties zālē. Tur vienmēr kādi sienāži un mušiņas uzbrūk, un tas nav simpātiski.

Pie Staburaga Daugavas dziļums ir 29 metri, Daugava ir ap 800 metru plata, un man ir bailes no dziļuma. Varu nopeldēt varbūt divdesmit metrus, bet tikai tad, ja man galva ir virs ūdens. Mani ģimenes vīrieši ir apsmējuši, kā es peldu – ka man galva ir ārā. Tikko sarijos ūdeni, man ir jāstājas uz kājām. Ja apakšā ir nevis pusotrs, bet 29 metri, tad aizeju pa burbuli. Tāpēc ļoti labi saprotu Alīnu - es arī neko nevarētu izdarīt.

Galvenajai varonei Alīnai ir 34 gadi. Kā jūs spējāt no jauna iedzīvoties šajā vecuma posmā, kā tas bija?

Varbūt tas izklausīsies lielīgi, bet es nejūtos tik veca, cik esmu. Nejūtos veca. Ja man vajadzētu aprakstīt klasisku vecumu, diezin vai varētu.

Ja jūs man jautātu, kā vajag dzīvot, lai nejustos tik vecs, kā ir, es teiktu, ka vispirms vajag nedomāt par saviem gadiem.

Kad man bija četrdesmit gadu jubileja, es teicu: “Man ir četrdesmit, un pie tā mēs arī paliksim!” Līdz apmēram sešdesmit gadiem es arī pie tā paliku. Nedrīkst vecumu pieņemt kā norietu, par vecumu vispār nevajag domāt. Vajag dzīvot. Vajag dzīvot maksimāli jestri. Intensīvi. Nepalaisties, nenolaisties. Un, protams, par sevi rūpēties. Jau diezgan sen izlasīju kādā rakstā kosmetoloģes padomu: “Nedomājiet, ka, nopērkot krēmu par latu, tas būs labs.” Tas patiešām jāatceras. Negribu teikt, ka dārga kosmētika vienmēr ir laba, bet lētā nekad nav laba. Ar tautas līdzekļiem, domāju, arī ir tā - lai kaut ko sasniegtu, vajadzīga ļoti liela pacietība, un arī tad rezultāts nav paredzams. Kā sacīja mans vīrs Vladimirs Kaijaks: “Par veselību un smukumu naudu nevajag žēlot.” Un vingrot vajag (rāda ikrīta staipīšanās vingrojumus – aut.). Nevajag padoties vecumam, vecums ir sliktāks par nāvi. Jo nāve atrisina visas problēmas, bet vecums tikai rada. Negribu sacīt, ka man to nav. Protams, man ir vecuma problēmas. Bet tad jādomā, vai to var labot. Ir lietas, ko nevar labot. Un lai nesaka man neviens, ka vecums ir skaists! Vecums nekādā gadījumā nav skaists. To var sacīt tikai jauni un skaisti cilvēki. Tad viegli par to runāt. Lai pamēģina, kad viņu laiks pienāks!

Pirmos stāstus sarakstījāt 33 gadu vecumā, un jūsu vīrs pateica…

… “tu esi pietiekami veca, tev vajag fiksi kustēties, ja gribi kaut ko sasniegt, tāpēc tu būsi Svīre!” (svīre ir ļoti ātrs putns, virtuozs lidotājs – aut.). Vladimiram jau nebija lielāka prieka, kā mani apcelt (smejamies – aut.), bet, paldies Dievam, esmu dzimusi Svaros, un, ja arī sadusmojos, tad tas ir uz piecām minūtēm. Svari ir gaisa zīme, svīre ir gaisa putns, jo visu dzīvi pavada gaisā. Es arī pa laikam eju pa gaisu.

Jums pus nopietni, pus pa jokam teica, ka jāraksta pa fikso. Bet mūsdienās vecuma izpratnes jautājums ir ļoti mainījies. Pēc trīsdesmit cilvēks jūtas tik jauns, ka var jebko dzīvē sākt no sākuma – karjeru, attiecības…

Vladimirs Kaijaks pats sāka rakstīt 18 gadu vecumā. Ja paskatās – no 18 līdz 33 – ui, ui, ko tur jau var uzrakstīt. Par dzeju es nezinu, es nedzejoju, mana māsa Lija Brīdaka ir dzejniece, un es principā nedzejoju, neesmu mēģinājusi, bet, lai rakstītu prozu, tomēr vajadzīga dzīves pieredze. Norakstīt no dzīves kādu gabaliņu - tā varēja pirms simts gadiem. Toreiz reti kurš spēja veikli ietvert rakstītos vārdos savus vērojumus, tāpēc jau latviešu rakstnieku nebija daudz. Šajos laikos jau var, es atvainojos, savārstīt neko, un vienalga kaut kas būs. Lai uzrakstītu kaut ko sakarīgu, ir vajadzīga dzīves pieredze.

Kā jums izdevās ar vīru sastrādāties, rakstot scenāriju iemīļotajam seriālam “Likteņa līdumnieki”, kas radīts pēc Vladimira Kaijaka tetraloģijas? Ķīviņu nebija?

Vladimiram bija tā labā īpašība, ka viņš neslimoja ar autora kompleksu. Es slimoju ar autora kompleksu, un es diezgan greizsirdīgi apsargāju to, ko esmu uzrakstījusi. Bet Vladimirs nē, it nemaz. Viņš absolūti neinteresējās, ko es daru ar viņa romānu. Trešo un ceturto grāmatu viņš rakstīja, kad pirmo romānu filmēšana jau notika. Viņam nebija laika skatīties, ko daru. Visu darīju pēc labākās sirdsapziņas. Viņa romānos ir maz dialogu un, ja ir, tad tie ir gudri un svarīgi, garos teikumos. Bet cilvēki tā ikdienā nerunā, tādēļ filmai tas neder. Man savukārt ļoti patīk rakstīt dialogus.

Kā jūs vispār sadzīvojāt kā divi rakstnieki? Izklausās, ka labi.

Mēs patiešām sadzīvojām ļoti labi. Mēs dzīvojām laimīgi. Laulībā nodzīvojām 43 gadus un pirms tam trīs gadus mēs satikāmies. Par kopā dzīvošanu nevarēja būt runa, mana mamma dzīvoja pie manis, un mana mamma bija ļoti tikumīga sieviete, viņai tas būtu licies ļoti nepieņemami, ka mēs bez laulāšanās dzīvotu kopā. Bet tie iepriekšējie trīs gadi no vienas puses bija tāds kā joks. Vladimirs jautāja: “Tu gribētu apprecēties?” “Nē, man tas nav svarīgi,” es atbildēju. Pēc kāda laika viņš atkal: ”Bet varbūt tu gribētu apprecēties?” Es: “Nē, kāpēc?” Jo es zināju, ja teikšu: “Jā, jā, jā!”, kurš tad tādu precēs?

Vladimirs bija ļoti labs cilvēks. Viņš mani tiešām ļoti mīlēja. Es viņu arī. Kāpēc mums vajadzētu strīdēties? Tomēr dažreiz strīdējāmies gan – atceros, reiz strīdējāmies, kad ir dzimis Napoleons. Par tādām lietām vairāk strīdējāmies nekā par ikdienišķām. Vienreiz dēls sacīja, ka kafija ir narkotika, un tad atkal visā ģimenē bija strīds – ir vai nav. Toreiz Google vēl nebija. Bet mums mājā ir visādas enciklopēdijas, kas tika cilātas. Par ikdienas dzīvi mums nebija, ko strīdēties, tomēr arī neko daudz neslavējām viens otru.

Bijāt tādi reālistiski.

Jā. Rakstījām ar roku, mašīnrakstītāja pēc tam pārrakstīja. Kad sākās datoru ēra, pārrakstīšana kļuva pārāk dārga – man liekas, ņēma pat latu par lappusi. Un tad es iemācījos rakstīt, nopirkām datoru, un es arī Vladimira darbus pārrakstīju. Viņš līdz pēdējai savas dzīves nedēļai rakstīja ar roku. Kad bija uzrakstīts, tad devām viens otram izlasīt. Dažreiz bija arī kas iebilstams, bet vispār jau maz.

Sacīju, ka Vladimiram labs raksturs. Viņš mani apcēla par manu slikto raksturu. Neapdomīgi biju izstāstījusi, ka ģimenē jau no mazām dienām skaitās, ka Mārai ir slikts raksturs. Esmu no Alūksnes puses, kur dzīvo malēnieši. Ir tāds malēniešu vārds “žeistars”. Īsti nezinu, ko tas nozīmē, bet, ja to attiecina uz mani, tad tas ir tāds, kurš nav aprēķināms.

Straujš, impulsīvs?

Jā! Straujš, impulsīvs un ar cietu pieri. Atkal malēniešu teiciens – cieta piere. Ietiepīga un stūrgalvīga. Bet ar gadiem tas nivelējas, raksturs kļūst maigāks. Man bija 30 gadu, kad mēs ar Vladimiru iepazināmies, druscītiņ jau biju kļuvusi maigāka. Man viss ir uz piecām minūtēm, varu uzliesmot, un varu pēc tam nožēlojot teikt: “Vai, kāda es veca muļķe!” Bet lai kāds cits man to pamēģina teikt!

Jūs nodzīvojāt kopā vairākus gadu desmitus, bet iepazināties, kad jums bija gandrīz trīsdesmit gadu. Ko jūs ieteiktu tagadējām trīsdesmitgadniecēm, četrdesmitgadniecēm, kas vēlas šķirt laulību, bet baidās palikt vienas?

Nevajadzētu laulībā nonākt līdz tam, ka ir jārunā par šķiršanos. Nu labi, nav runa par tādām briesmīgām lietām kā vardarbība, alkoholisms, ko sieva nedrīkst ciest, un permanenta neuzticība, kas sievu pazemo.

Par raksturu nesaderību parasti runā tad, ja, dziļāk paanalizējot, izrādās, ka viens no laulātajiem otru grib pārveidot pēc sava ģīmja un līdzības. 

Bet tās trīs lietas ir neciešamas. Un tad jau gan ir desmitreiz labāk būt vienai un nedomāt par to, vai man vēl liktenis lems mīlestību un laimi vai nelems. Jo dzīvot neciešamā atmosfērā kopā ar varmāku… Radioraidījumā runāja sieviete: trīs bērni viņiem ir, un viņš ir visu laiku sievu sitis. Nu kā tu vari gulēt ar vīrieti, kurš tevi sit, un radīt bērnu?! Vīrietis tevi sit, bet tu guli kopā ar viņu un radi bērnus! Es atvainojos – tā ir lupata, ne sieviete. Bērnu dēļ? Nē. Tas pats ir ar smagu alkoholismu. Bērni redz un saprot daudz vairāk, nekā domājam. Bērni arī nav laimīgi šādā ģimenē. Zināms, mēdz būt, ka nemaz nevar aiziet prom. Ka vīrietis neļauj dzīvot, kaut arī oficiāli laulība ir izšķirta. Bet vispār dīvaini. Kad nesen bija pat akcija Dod pieci! par vardarbību, visi runāja par upuriem, par sievām. Bet par mīļajiem varmākām – tikpat kā neko. Visos raidījumos par to, cik slikti, ka sievām ir jācieš. Bet nevis par to, cik slikts ir tas vīrietis, kura dēļ viņām ir jācieš. Viņš ir slikts, nevis vispār ir slikti! Sabiedrības nosodījumam pret varmācību vajadzētu būt vērstam pret varmākām. Nevis tikai žēlot sievu ar zilu aci, bet, kad satiec tās draudzenes vīru, teikt: “Tev kauna nav sievu sist? Es negribu tevi redzēt, un mēs, visi draugi, no tevis novēršamies!” Viss! Bet nē, tas nenotiek. Varmāka ir balts un pūkains, it kā varmācība būtu kaut kas totāls, kas pēkšņi ģimenē nolaižas no gaisa. Nē, varmāka ir konkrēts cilvēks, un pret tiem ir jāvēršas, nevis tikai jāžēlo upuri. 

Šīm sievietēm, upuriem, ir jāmaina apziņas stāvoklis. Viņas neredz reālo situāciju, kurā atrodas.

Domāju, ka jau ar pirmo pļauku jau vajadzētu sievietes pašcieņai uzlidot līdz debesīm un neciest to. Tas nekad vairs nedrīkst atkārtoties, un viss! Kāpēc sievietēm trūkst pašcieņas?

Tādā vidē uzaugušas, neprot atšķirt, ko drīkst, ko nedrīkst pieļaut?

Gadsimtiem ir potēts: sievietes liktenis mīlēt un ciest. Bet nē, nē, nē! Sievietes pašcieņa ir jātur ļoti augstu. Tas pats jautājums par dzimumu vienlīdzību vispār valstī. Nedomāju, ka Latvijā vīriešu un sieviešu darbības sfēras tiek netaisnīgi sadalītas. Pēc kaut kādas statistikas izrādās, ka jā. Ka Latvijā sievietes ir ļoti apspiestas. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas ir tādēļ, ka sievietēm, kuras tiek aptaujātas, pietrūkst pašcieņas sevi apliecināt. Protams, pats dzimums, sieviete kā tāda no dabas ir diskriminēta – sievietei jāiznēsā bērns, jāzīda bērns, sieviete ir ārpus karjeras divus gadus un pat vairāk. Vīrieši šo vietu labprāt aizņem. Tur neko nevar darīt, daba tā ir iekārtojusi, ka sievietei ir misija būt mātei. Bet tieši tādēļ arī sievietei vajag pacelt galvu un būt pašapzinīgai, un nevaidēt par to, ka vīrieši apspiež mūs kā kolēģes. Nē, vajag sevi pierādīt tā, lai vīriešiem prātā nenāk mūsu  spējas apšaubīt!

Ziniet, par ko esmu domājusi, – vīriešu solidaritāte ir stiprāka par sieviešu solidaritāti. Sievietes, arī draudzenes, daudz biežāk nodod viena otru nekā draugs draugu. Vīrietis vīrietim noteikti ir lielāks atbalsts nekā sieviete sievietei. Sievietes mēlīte ir ierocis. Un skaudība, nenovīdība. Bet es gan negribētu teikt, ka tas ir katrā sievietē. Tas nav tiesa. Bet solidaritātes trūkums, domāju – jā.

Kādēļ tā varētu būt izveidojies?

Droši vien tas ir atkarīgs no sievietes būtības. Sievietē ir ļoti spēcīgi ielikts dzīvības saglabāšanas instinkts. Es teiktu, mātes instinkts. Bet ne vienmēr vislabākajā izpausmē, ja runājam par darba attiecībām. Sievietei ir sevi jāsaglabā bērniem. Bērniem sieviete atdos pēdējo. Sieviete ir tā iestādīta, ka viņai jāpastāv par savu vietu. Ģimenē, pasaulē, darbā. Bet tā otra sieviete ir tieši tāda pati (smejas), tāpēc jālaiž darbā elkoņi.

Pat neapzinātā līmenī?

Jā, katrā ziņā sākumā neapzinātā līmenī. Sieviete ir konkurente. Tagad vīrieši var ņemt ļaunā, bet es teiktu, ka vīrietis iet pa dzīvi kā ceļarullis. Vīrietim liekas, ka viņš ir ļoti svarīgs un tāpēc tas ceļš pavērsies. Sieviete turpretim jutīsies apdraudētāka, gatava pacīnīties vai padoties. Ja ir runa par karjeru, es teiktu, ka vīriešu attiecības ir taisnīgākas. Viņam ir sevi jāparāda, lai būtu labāks par citu. Bet sieviete meklē apkārtceļu – es būšu labāka par tevi, ja atklāšu tavus trūkumus. Es nepieņemu, ka sievietes Latvijā ir diskriminētas, atskaitot fizioloģisko diskrimināciju.

Jūs esat laba cilvēku pazinēja. Vai tas ir dabiski nācis?

Domāju, ka jā. Tas skanēs lielīgi, bet dažreiz jūtos gudrāka par psihoterapeitiem (smejas). Viņi visu sāk ar nelaimīgu bērnību un cilvēka neveiksmēs vaino citus. Bet pašu situāciju, man liekas, par maz analizē. Man ir vājība analizēt. Arī savu rīcību, citu rīcību. Neko nenosodu, bet meklēju dziļāku līmeni – kāpēc. Tas ir ļoti svarīgi, attiecībās un vērojumos meklēt – kāpēc. Tā  ir vieglāk dzīvot, jo palīdz saprast sevi un citus.