Pilnu interviju ar Imantu Lancmani skatieties šeit:

Runājot par Leonardo da Vinči gleznu Mona Liza, mākslas vēsturnieks uzsver, ka tas ir jautājums par to, cik tālu iespējams uz audekla vai koka dēļa pārnest cilvēka dvēseli. Tas, pēc Lancmaņa domām, Leonardo da Vinči ir izdevies.

“Es esmu pamanījis, ka lielā mērā ilgstošs darba process un tā urbšanās un skatīšanās tajā, ko tu attēlo, ļauj kaut ko no viņa pārcelt. Es domāju, ka Mona Liza ir tas brīnums. Es pat nezinu, kā Leonardo ir izdevies to izvilkt ārā,” pauda Lancmanis.

Jautājums par dvēseles attēlojumu mākslas darbā Lancmani ir nodarbinājis ilgu laiku. Mākslas vēsturnieks secina, ka atslēga ir acu ābolu un skatiena uzgleznošanā.

“Leonardo ir ļoti mīkstinājis šo acu ābolu kontūru. Iespējams, ka vienlaikus viņam ir izdevies panākt stereoskopiju. Proti, šī acs skatās tā kā uz sāniem, tā kā uz priekšu. Un, pateicoties tam mīkstinājumam, izdevies šo stereoskopiju panākt. Varbūt tas ir tīri triks, nevis kaut kāda garīga brīnuma maģija,” spriež Lancmanis.

Audio:

Tāpat Lancmanis atzīmēja, ka "liela, sarežģīta un simfoniska" māksla var pastāvēt tikai nelielam cilvēku skaitam lielas sociālās netaisnības apstākļos.  

"Māksla ir aizgājusi uz neatgriešanos. Jo tā māksla, kas ir vajadzīga visiem, demokrātiskai sabiedrībai, pat ja ar 3d printeru palīdzību saražotu miljardu Rokoko kumožu (es to minu kā pārspīlētu piemēru), tam vairs nebūtu jēgas. Tas viss būtu ārpus konteksta, ārpus tās pasaules ainas, kādu toreiz gribēja uzburt," skaidroja mākslas vēsturnieks.