Jūs minējāt, ka heraldikas māksla ir anonīma. Ja heraldikā autors paliek aiz sava darba, kā cilvēki atrod un izvēlas tieši jūs?

Kopā ar dzīvesbiedru Juri Ivanovu, ar kuru ģerboņu izveidē strādājam tandēmā, esam daudz domājuši par iemesliem, kuri ir noteicošie mākslinieka izvēlē, un Latvijā ir daudz labu mākslinieku. Ziniet, būtiskākais atslēgvārds, mūsuprāt, šeit ir pieredze. Regulārs darbs praktiskajā heraldikā rada uzticību. Tā ir pieredze, kas iegūta gadu gaitā. Juris praktiskajā heraldikā darbojas jau kopš 1988. gada, es – kopš 1995. gada, kad veidojām pašvaldību ģerboņus. Savukārt pirmais mūsu veidotais dzimtas ģerbonis tapa sadarbībā ar zinātnieku, akadēmiķi, profesoru Aleksandru Jemeļjanovu 2000. gadā. Tas bija pirmais reģistrētais dzimtas ģerbonis Latvijas heraldikas vēsturē pēc valsts neatkarības atgūšanas.

Cik liels šobrīd ir jūsu ģerboņu portfolio?

Esam izveidojuši zīmējumus 113 pašvaldībām, 10 korporatīvajiem ģerboņiem, kā arī 40 dzimtām.

Kas ir jūsu iedvesmas avots ģerboņa radīšanai?

Tas droši vien, nav oriģināli, bet tas tiešām ir patiesi: iedvesmas avots ir pats topošā ģerboņa īpašnieks, viņa stāstījums par dzimtas vēsturi un ievērojamiem tās cilvēkiem. Tikšanās mājas apstākļos vai darba vietās ir bijušas gan pagodinošas, gan rosinošas, jo ne vienmēr cilvēks pats visu spēj vai atceras ietērpt vārdos. Piemēram, tiekoties ar kādreizējo Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibegu viņas dzīvoklī, varējām iepazīt to vidi, kas uzskatāmi pauda ģimenes mīlestību pret glezniecību. Tas netiešā veidā lika saprast, ka skaistums un kultūra iet roku rokā. Šīs sajūtas un atziņas, kas gūtas potenciālā ģerboņa turētāja ierastajā vidē, savā darbā tālāk varam izmantot kā sajūtu līmenī uztvertas vērtības un iekļaut tās ģerbonī. Tas ir tikai viens piemērs, bet varētu minēt daudzus šādu tikšanos mirkļus.

Kādus darba instrumentus izmantojat, lai radītu ģerboni?

Ģerboņa izveide lielā mērā balstās uz zināšanām par heraldiku, ko smeļamies heraldikas rokasgrāmatās un dažādu tautu vēsturiskajos pētījumos. Gadu gaitā mūsu bibliotēkā iegādāti apmēram 60 izdevumi. Palīdz arī enciklopēdijas, vārdnīcas, interneta avoti. Varētu teikt, ka, strādājot pie ģerboņu izveides, vislasītākā grāmata mūsmājās ir Imanta Lancmaņa „Heraldika”.

Par praktiskajiem instrumentiem: sākumā top mazmazītiņa skicīte ar zīmuli vai lodīšu pildspalvu. Tā tiek noskaidrots vēlamais simbols un kompozīcija. Tad top detalizēts zīmējums ar zīmuli: vispirms – vairogs, pēc tam kleinoda daļa un lambrekeni, ja nepieciešams, arī devīzes lente. Zīmējums ar zīmuli uz pauspapīra tiek pārzīmēts vēl vienu reizi, panākot vienas līnijas precīzu grafisku risinājumu. Pēc tam šis precīzais zīmējums tiek pārvilkts ar rapidogrāfu. Tālākā apstrāde notiek ar datoru – ieskenēšana un krāsu iepildīšana. Kad Heraldikas komisija apstiprina zīmējumu, tad tas tiek digitāli pārzīmēts un izstrādāti dažādi vektoru un punktu failu formāti visdažādākajam turpmākajam ģerboņa lietojumam. Zīmējuma oriģināls ar zeltu un sudrabu tiek izgatavots sietspiedes tehnikā. Sākotnēji metālus attēlā ieklāja mākslinieks.

Kādi ir obligātie nosacījumi, kas jāievēro ģerboņa māksliniekam? Vai tas attiecas uz krāsām, simboliem, proporcijām?

Obligātie nosacījumi ir balstīti heraldikas tradīcijās, ar kurām var iepazīties jau iepriekš pieminētajā Imanta Lancmaņa grāmatā „Heraldika” un citos izdevumos - visbiežāk svešvalodās. Latvijas heraldika pēc Riharda Zariņa un viņa laikabiedru ieviestajām tradīcijām balstās uz angļu heraldikas bāzes. Ģerboņa attēlā jāievēro līniju biezumu attiecības: visbiezākā līnija ir vairoga kontūra, tai seko dalījuma līnijas vairogā, pēc tam – simbola ārējā kontūra, vēl tievākām jābūt tā iekšējām līnijām. Analogi tas ir arī kleinodā un lambrekenos. Simbolam vairogā ir maksimāli jāaizpilda vairoga lauks. Dzīvniekiem tradicionāli jābūt nikniem, pat agresīviem. Ievērojam gadsimtu gaitā izveidojušās prasības izmantot divus metālus: zeltu un sudrabu un piecas krāsas: sarkano, zilo, zaļo, purpura un melno, izņēmuma gadījos - arī dabīgo krāsu.

Kā notiek dzimtas sadarbība ar jums kā ar māksliniekiem - kāda ir jūsu izvēlētā sadarbības gaita un ģerboņa izstrādes etapi?

Ģerboņa īpašnieks vēršas pie mums, māksliniekiem, ar lūgumu izstrādāt dzimtas ģerboni, kā arī apstiprināt to Valsts heraldikas komisijā un Kultūras ministrijas pārziņā esošajā Ģerboņu reģistrā. Tiekoties ar pasūtītāju pie kafijas tases uzklausām, kādas ir galvenās vērtības un kādi simboli varētu tikt izmantoti. Slēdzam pakalpojumu līgumu un izstrādājam metus. Pasūtītāja izvēlēto variantu turpinām attīstīt, pilnveidot, noslīpēt. Kad tas izdarīts, ģerboņa zīmējumu prezentējam Valsts heraldikas komisijā. Tās locekļi bieži ierosina koriģēt zīmējumu, nereti arī izvēlēties citus simbolus. Šajā posmā mums jāspēj būt ļoti diplomātiskiem – jārespektē pasūtītāja vēlmes, kas bieži nesaskan ar Valsts heraldikas komisijas ierosinājumiem, tomēr mums pēc iespējas delikāti jāpārliecina ģerboņa īpašnieks, ka ieteikumi uzlabos rezultātu.

Dažkārt ģerboņa īpašniekam nenākas viegli pieņemt citu viedokli un atteikties no savas vīzijas.

Esam pateicīgi par Heraldikas komisijas locekļu vērtīgajiem padomiem, kas pilnveido mūsu darbu gan heraldiskajā aspektā, gan grafiski.

Risinājums ir mūsu ziņā, vajadzības gadījumā atkal izstrādājam vairākus ģerboņa variantus (skaits var pārsniegt pat 30) , kas iekļauj šīs ieteiktās izmaiņas, līdz rezultāts apmierina gan pasūtītāju, gan Valsts heraldikas komisijas locekļus. Nereti arī pasūtītājs darba gaitā vēlas redzēt vairākus ģerboņa grafiskos variantus, pirms pieņem galīgo lēmumu. Darbs var ilgt 6 mēnešus, taču lai tas nenobiedē tos, kas nolēmuši pievērsties sava dzimtas ģerboņa izstrādei! Šis process ir interesants un aizraujošs abām pusēm.

Kā jūs to domājat?

Ģerboņu izstrādes procesā mēs esam satikuši daudz brīnišķīgu cilvēku, kuri mūs ir iedvesmojuši, un tas nav pārspīlējums, tā patiešām ir. Darot darbu, kas patīk, kas vairāk ir kā sirdslieta, mēs esam pateicīgi tiem cilvēkiem, kuri mums ir uzticējušies un kuriem mēs esam izveidojuši ģerboņus. Ne tikai mūsu darbs, bet arī šie cilvēki paliek mūsu sirdīs, un tas ir nemaināmi.

Atgriežoties pie ģerboņa izstrādes procesa – kas ir tas, ko galarezultātā saņem pasūtītājs?

Rezultātā jaunā ģerboņa īpašnieks saņem ģerboņa mapi, ko parakstījis LR kultūras ministrs un Valsts heraldikas komisijas priekšsēdētājs. Tajā ir ģerboņa attēla oriģināli un papildus tam ir arī digitāli apstrādāti faili ārējā datu nesējā.

Kā jūs rekomendējat lietot ģerboņus?

Pirmais un galvenais ieteikums ir ģerboni tiešām praktiski izmantot, ieviest savā ikdienā. Ģerbonis, kas paliek papīra formātā, oriģinālajā mapē, nepilda savu funkciju – nepauž dzimtas unikalitāti, skaisto un svarīgo. Uzskatu, ka ģerbonis ir mūžīgs, tomēr tas ir ar vienu, šo pašu priekšnosacījumu – ka tas tiek iedzīvināts. Un tad, jā, tad tas ir mūžīgs un mantojams.

Iesākumā svarīgi būtu izveidot vienotu ģerboņa grafisko standartu (vizuālo identitāti). Tas atvieglo turpmāko ģerboņa izmantošanas procesu, kā arī saglabā skaistu, stilistiski vienotu kopainu. Izveidoto standartu izmanto tipogrāfijas iespieddarbos, birojā, mājaslapā – visur. Esam izstrādājuši ģerboņu grafisko standartu vairākām dzimtām – Vairas Vīķes-Freibergas dzimtai, de Putānu dzimtai, Šteinbergu dzimtai, daļēji arī Māra Gaiļa dzimtai. Tas ietver sevī vizītkartes, veidlapas, aploksnes, pateicības, uzlīmes un citus drukātos materiālus. Minēšu vēl dažus piemērus no mūsu pašu izstrādāto ģerboņu plietojuma šeit pat Latvijā. Ģerbonis var tikt atveidots arī cilnī, piemēram Pumpuru dzimtas ģerbonis alumīnija lējuma krāsotā cilnī rotā gan „Užavas alus” ražotnes fasādi, gan divas dzīvojamās mājas fasādes (tēlniece Ligita Frackēviča, krāsojums – Juris Ivanovs), savukārt Danas Beldiman dzimtas ģerboņa cementa lējums rotā Rūmenes muižas fasādi (tēlnieks Edgars Grīnfelds). Uz ekskluzīvās Māra Gaiļa dzimtas brīvdienu mājas „Lieldienu sala” fasādes atrodas tēraudā izstrādāts ģerbonis, ko veidojis Uģis Traumanis. Arī pie Plaužu dzimtas īpašuma atrodas Jāņa Strupuļa veidots cilnis. Kā īpaša dāvana var kalpot ģerboņa gleznojums, piemēram, de Putānu dzimtas ģerbonis kā gleznojums redzams uz laikmetīga dizaina pūra lādes (māksliniece Ilze Lībiete). Ģerbonis atveidojams arī zīmoggredzenos, dažādās tekstilijās, piemēram, karogos un vimpeļos, vai izšūts, piemēram, uz gultasveļas komplektiem, kaklasaitēm, T-krekliem. Ir dzimtas ģerboņi, kas rotā trauku komplektus. Šos piemērus minu, lai tie kalpotu par ierosmi katra radošumam, jo mūsdienu tehnoloģiskās iespējas ļauj īstenot visdažādākās un neticamākās idejas.

Runājot par dzimtu ģerboņiem, mēs bieži vien minam senču mantojumu, vērtības, vēsturi – kāpēc to ir svarīgi pētīt un apzināties?

Skaidrojot dzimtas jēdziena izpratni, jāsāk ar ģimeni. Tas, uz ko dzīves laikā cilvēki tiecas, ir laime. Laime ir lietu kārtība. Savukārt laulība ir veids, kā vislabāk sakārtot divu cilvēku kopdzīvi, lai laimei būtu stabils, vispusīgs, uz nākotni vērsts pamats. Ģimenei būtu jābūt svarīgai, uz nākotni vērstai.

Ar ģimenēm sākas un turpinās dzimtas. Ne velti saka – dzimtas koks. Dzimta ir daudzu ģimeņu saites, attīstība. Dzimta ir ģimeņu vēsture vairāku gadsimtu garumā. Kultūras sastāvdaļas ir tradīcijas un atmiņa. Cilvēku kultūras līmeni atspoguļo vēlme izzināt savu senču saites un vēsturi.

Video: Ilze Lībiete.