Pirms pievīla redze un uznāca pandēmija, minētajā krēslā meistars noskatījies gandrīz visu repertuāru. Atzīst, ka pēdējās jaunās latviešu filmas viņam izdevies redzēt pirms gariem trim gadiem — "Dvēseļu puteni" un "Pilsētu pie upes".

"Ja man būtu teikšana, es noteikti uz "Oskara" balvu virzītu "Pilsētu pie upes". Tā man bija daudz tuvāka kā kino mākslas darbs. Piesaistīja šķībais kadrējums un smalkais, precīzi parādītais vēstures notikumu fons. To nevar teikt par "Dvēseļu puteni". Notikums ar cariskās Krievijas armijas nodevību, kad viņi mūsu vienības atstāja bez solītā atbalsta, pārāk maigi parādīts. Saprotu, ka scenārija autori nav gribējuši kaitināt Krieviju. Bet tieši Ziemassvētku kaujās radās gan nākamie sarkanie strēlnieki, gan tie, kuri sekoja idejai par neatkarīgu Latviju, — tas bija izšķirīgs mirklis."

Atgādinām, ka "Oskara" balvai tika izvirzīta filma "Dvēseļu putenis", kas nominantu sarakstā neiekļuva. Atzinību guva vien Lolitas Ritmanis sakomponētā mūzika filmai.

Rolands Kalniņš (1922) ir fenomenāla parādība Latvijas un arī pasaules kino vēsturē. Autodidakts bez kinoizglītības, profesiju apguvis praktiskā darbā filmu uzņemšanas laukumos un Latvijas nacionālajā kino strādājis vairāk nekā pusgadsimta garumā, bet šobrīd – vienīgais Latvijas kinorežisors, kura filma "Četri balti krekli" bijusi iekļauta Kannu kinofestivāla restaurēto filmu programmā Cannes Clasics (2018).

Pilnu interviju ar režisoru lasiet jaunākajā žurnālā "Ir".