:format(webp)/nginx/o/2021/06/19/13860118t1h2e1f.jpg)
Viena no manām senākajām Jāņu atmiņu gleznām ir Skultes aizaugušās pļavas, kurās izpļauta vien šaura taciņa līdz lielajai ugunskura vietai. Visapkārt migla, sisina sienāži, ugunskurs sprakšķ, bet mamma un tētis ved mani ekspedīcijā prom no svinētājiem, iekšā pļavā, lai parādītu brīnumu - naktsvijoļu audzi, kas manā prātā arvien vēl laistās rasas dimantos tik spoži kā paši jāņtārpiņi vai modīgais atmiņu kadru aizmiglojums tā laika televīzijā.
Vēlāk šo ainu savās domās uzbūru, kad pirms aizmigšanas klausījos Annas Sakses "Pasakas par ziediem". Varbūt man lasīja priekšā arī citas, bet atceros es vienīgi par naktsvijoli, turklāt tik vizuāli spilgti, it kā tā būtu bijusi filma. Toreiz manā apziņas pasaulē nebija nekā saldsērīgāka par literāro varoni Jāni, kas, kādā senā Jāņu naktī mežā pazaudējis līgavu Zani, ik gadu to meklē vientulīgā naktsvijoļu smaržā, kas "reibina vairāk par skūpstiem". Satricinošais pasakas fināls atklāj, ka Zane pati, bēgot no laulības ar Meža garu, pārvērtusies naktsvijoles ziedā drošā pārliecībā, ka Jānis viņu meklēs un atgūs, to noplūcot. Jānis neplūc, viņš tikai vēro no malas, bet kad gan kas labs noticis ar malā stāvētājiem? Jāņos tā nevajag darīt, un tā lai šoreiz ir šīs pasakas morāle.
Jāņi nav koncerts vai teātra izrāde, ko garu ģīmi izvērtēt. Jāņi ir tik, cik tos rada sev katrs pats.
Nenoliedzami radīšanas procesā svarīga ir rūpīga gatavošanās, bet nepietiks vien ar izšķērdīgu gaļas un kečupa iepirkšanu. Vairāk no svara ir sagādāt diegu spoles bezgalīgām ozola vītnēm un kaudzēm pļavu ziedu, lai piebērtu visas malas ar pilnīgi ekoloģisku konfeti. Tomēr vēl būtiskāk par greznošanu un ziedošanu ir saņemt drosmi un pašam nodziedāt īstu, gadsimtiem senu līgotni, atmest kaunu un savai kompānijai iemācīt rotaļu "Šurp, Jāņa bērni", pirmoreiz siet mazliet greizu siera rituli, ar pilnu apziņu un baudu pārlēkt kādam bikluma ugunskuram sevī, lai sajustu savu spēku, dabisko vērtību, karsto dzīvību.