Hildas Vīkas smalkie, koloristiski bagātie akvareļi atklāj mākslinieces spēju neparastā veidā apvienot ornamentālu detalizāciju un sapņainu vizionārismu, iekļaujot Art Deco raksturīgo erotizēto sievietes tēlu. Izstādē redzamajos akvareļu gleznojumos māksliniece pievērsusies figurālām kompozīcijām, atainojot gan reālās dzīves ainas, gan pasakainus motīvus. Tajos redzama māksliniecei raksturīgā plānas līnijas un izlīdzināta gleznojuma kombinācija, rezultātā divu dimensiju plaknē ienesot skulpturālas formas iespaidu. Ritmiskie elementu atkārtojumi un graciozā tēlu ķermeņa valoda sasaucas ar Art Deco perioda estētikas ideāliem.

Līdztekus akvareļiem izstādē redzama eļļas tehnikā tapusī glezna “Sievietes ar puķēm”. Gleznā manifestē Vīkas iemīļotais sievietes tēls, kurā atturīga grācija mijas ar vienkāršību un vitalitāti.

Glezniecību Hilda Vīka ir apguvusi Rīgas Tautas augstskolā (1920-1922) un gleznotāju Augusta Zauera (1922-1925) un Ugas Skulmes (1925-1927) studijās. Izstādēs Vīka piedalījusies no 1927. gada un 1929. gadā uzņemta Neatkarīgo mākslinieku vienībā.

Viņas daiļradē dominē sievietes tēls, kas nereti ir papildināts ar interjera, vai dabas elementiem dekorativizētā manierē. Mākslinieces skolotājs Uga Skulme par viņas studiju procesu stāstījis: “Toties zīmēšanas stundās man nācās jo sīvi cīnīties pret Vīkas tieksmi stilizēt un izvairīties no dabas pētīšanas. Izrādījās, ka Vīka mājās komponēja ar zīmuli. Kompozīcijās valdīja īpatnēji lineāri ornamenti un ornamentētas cilvēku figūras.” Mīlestība uz ornamentu un izteiktu stilizāciju ir caurvijusies cauri visai Vīkas daiļradei, padarot viņas rokrakstu īpašu un ne ar ko nesajaucamu, tomēr arī sava laikmeta gars viņas mākslā ir klātesošs - gan jaunās lietišķības, gan Art Deco formu valodā.