Viņš atklāja, ka darba grupā darbojas pārstāvji no KM, Rīgas domes un mākslas nozares, un termiņš šai darba grupai ir šī gada valsts svētki jeb 18.novembris.

Plānots, ka darba grupai jāatrisina vairāki fundamentāli jautājumi, piemēram, kurš būvēs šo kultūras infrastruktūras objektu - valsts vai pašvaldība. Tāpat jāapzina juridiskās nianses gadījumos, ja līdzekļi tiek dāvināti no Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda.

Puntulis teica, ka tādā gadījumā darba grupai būs uzdevums vērsties Finanšu izlūkošanas dienestā (FID), lai tas analizē naudas plūsmas legalitāti.

Fonda valdes locekle Elīna Vikmane sacīja, ka līdz šim nebija dzirdējusi, ka vēl kāda institūcija par dāvinājumu konsultējas ar FID, tomēr viņa teica, ka sliktākajā gadījumā konfiscētie līdzekļi tāpat nonāk valsts budžetā. "Ja gadījumā FID saka, ka mēs nedrīkstam uzdāvināt šo projektu, jūs drīkstat to konfiscēt," ar ironiju teica Vikmane.

Kultūras ministrs skaidroja, ka iniciatīva par FID iesaisti neesot nākusi no KM, bet gan no Finanšu ministrijas. Tā esot bijusi viņu atbilde tad, kad KM aicināja viņus piedalīties darba grupā.

Vienlaikus Vikmane uzsvēra, ka 18.novembris ir ļoti ātrs termiņš, kura laikā darba grupai jāatbild uz virkni svarīgu jautājumu. Viņasprāt, darba grupa varētu arī runāt par muzeja saturu un to akreditēt, jo vēlāk šis muzejs varētu pretendēt arī uz valsts finansējumu. Arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese aicināja grupā skatīties nedaudz plašāk par ēkas izveidi.

Savukārt Puntulis norādīja, ka pirms runāt par muzeja akreditāciju jāsaprot tā statuss. Viņš cer no darba grupas sagaidīt virzienu, kurā doties un saprast, kāds būs tā juridiskais saturs.

Stāstot par LLMM nepieciešamību, Krese uzsvēra, ka Laikmetīgās mākslas centrs jau 20 gadus darbojas kā muzejs bez sienām, mēģinot arhivēt, dokumentēt laikmetīgo mākslu un prakses, kuras pazūd no vēstures un vairs nav apskatāmas.

"Ir trīs paaudzes, kurām šāda iespēja nav bijusi, un zināšanu nodošana ir pārrauta. Laikmetīgās mākslas muzejs ir ļoti nozīmīgs kultūrpolitikas instruments kultūras nozares skatījumā,"

teica Laikmetīgās mākslas centra direktore, piebilstot, ka Latvijā katastrofāli trūkst izstāžu telpu.

Viņa, būdama izstāžu organizatore, zināja teikt, ka, lai uztaisītu lielu izstādi Latvijā, jāgaida trīs gadi rindā uz telpu. Tā rezultātā garām paiet arī milzu starptautiskas izstādes, uzsvēra Krese, vienlaikus atzīmējot, ka jau vairāku paaudžu garumā nav pienācīgu izstādīšanas apstākļu, kā arī jaunā paaudze, ko "ražo" Latvijas Mākslas akadēmijā, var tikai pēc gadiem cerēt tikt pie telpām izstādei muzejā. Citādi vajag samierināties ar mazām galerijām vai ne-izstāžu telpām.

Puntulis piekrita tam, ka LLMM ir ļoti nepieciešams un sabiedrībai nozīmīgs. "Mums patīk sevi dēvēt par kultūras lielvalsti. Manuprāt, akustiskā koncertzāle un LLMM ir "sanitārais minimums", kas nepieciešams jebkurai kulturālai valstij, īpaši valstij, kas uzlikusi sev ambīciju vērtēt sevi kā kultūras lielvalsti," pauda kultūras ministrs.

Viņaprāt, nav nepieciešams kādu pārliecināt par to, kāpēc muzejs nepieciešams un ko tas dotu. Puntulis teica, ka abas iepriekšminētās ēkas ir KM prioritātes, piebilstot, ka svarīga ir arī Nacionālā teātra piebūve.

Tikmēr Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja (LNMM) direktore Māra Lāce uzsvēra, ka lielā mērā LNMM šobrīd pilda LLMM funkcijas, izstāžu, kolekciju, pētniecību un apzināšanas darbu. Viņa teica, ka šādas institūcijas ir pierādījušas visā pasaulē, ka ir kā enkurvietas noteiktajā teritorijā, kas dod "intelektuālo klimatu un noskaņu". Tāpat šāds muzejs piesaistot ārkārtīgi daudz tūristus.

Pēc viņas domām, LNMM līdz šim brīdim ir nedaudz bijis ķīlnieka lomā, ņemot vērā, ka tam bija jāpilda arī citam muzejam piemērotas funkcijas.

Vikmane skaidroja, ka laikmetīgās mākslas muzejiem ir savas īpatnības. Pirmkārt, muzejs strādā ar māksliniekiem, kuri rada konkrētajā brīdī, nesenā pagātnē vai nākotnē. Otrkārt, sabiedrība un politiskā elite piedod laikmetīgās mākslas muzejam runāšanu par sarežģītām tēmām. Muzejs var strādāt sabiedrības saliedētības, vēsturiskās un traumatiskās pieredzes virzienos un sabiedrībai to ir jāpiedod.

Pievēršoties jautājumam par muzeja būvēšanu, Rīgas mērs Mārtiņš Staķis (PP) teica, ka Rīgas dome vēlas, lai šis muzejs atrastos galvaspilsētā, jo tam ir ne tikai mākslinieciskie, bet arī ekonomiskie ieguvumi. Tāpat viņš norādīja, ka domnieki nedomā par to, vai šo muzeju "dabūt gatavu", bet kā.

Galvaspilsētas mērs skaidroja, ka šo muzeju var būvēt kāds no privātā sektora, valsts vai pašvaldība. Rīgas dome ir analizējusi dažādus variantus un galvaspilsētas pozīcija esot nemainīga - Rīga visu savu attīstību šobrīd bāzē tikai uz aizdevumiem, tāpēc pašlaik tai nav tādas naudas, ko ieguldīt šādā projektā. Tomēr mērs teica, ka pilsēta ir ar mieru nepieciešamo summu aizņemties, ja valsts tai aizdotu.

Staķis norādīja, ka Rīgas problēma ir tajā, ka pašvaldība ir pārsniegusi summu, kuru iespējams aizņemties. Viņš arī atklāja, ka ir iespēja vērsties valdībā un lūgt to izdot īpašu ziņojumu, lai pašvaldībai aizņēmuma līmeni palielinātu konkrētā projekta izpildei. Tā, piemēram, dome vērsusies Ministru kabinetā, lūdzot piešķirt papildu līdzekļus četru Rīgas tiltu remontam.

Pašvaldība varēs uzņemties muzeja būvēšanu, ja Rīgai ļaus aizņemties vairāk, teica Staķis. Viņš skaidroja, ka pašvaldības ikmēneša aizdevuma atmaksājums nevar pārsniegt 20% no izdevumiem, un šobrīd Rīgā šī summa veido teju 12%.

"Mēs varam aizņemties, bet mums nedod,"

sacīja Staķis.

Vienlaikus viņš piebilda, ka, viņaprāt, Rīga līdz šim nav atvēlējusi maz līdzekļu kultūrai, tomēr esot nepieciešamas atsevišķas iestrādes infrastruktūrai, lai kopumā veicinātu esošo situāciju. Staķis piebilda, ka būvmateriālu pārvadāšanai būvdarbu veikšanai nepieciešami funkcionāli tilti.